Par artrītu un to, kā sāku meklēt savu ceļu..

Reimatoīdā artrīta diagnoze man tika uzstādīta 14 gadu vecumā, kad pēc ilgstošām sāpēm un cēloņu meklējumiem ārsti beidzot nonāca pie slēdziena. Šis bija pirmais pagrieziena punkts manā dzīvē, kad nācās caurskatīt savus ieradumus, mainīt tos un meklēt gan cēloni, gan veidus, kā sev palīdzēt. Es aizgāju no Rietumu medicīnā piedāvātajām ārstēšanās metodēm (medikamentus nelietoju), izvēlējos alternatīvās jeb dabas medicīnas ceļu, izmēģinot dažādas netradicionālas terapijas- Ķīnas medicīnu, homeopātiju, medicīniskās sēnes, Tibetas medicīnas fitoterapija u.c. Tajā laikā lielākais ieguvums šajā veselības ceļā bija iegūtas zināšanas par uzturu un dzīvesveidu, un kā šīs izmaiņas spēj ļoti būtiski ietekmēt cilvēka pašsajūtu un veselību. Šis viss mani aizveda uz Londonu, kur ieguvu naturopāta un uztura terapeita diplomus, vēlāk sāku strādāt divās privātklīnikās Latvijā, konsultējot uztura un dabas medicīnas jautājumos. Savu stāstu sīkāk esmu aprakstījusi grāmatā “Topi Vesels”, kā arī mājaslapā www.topivesels.lv.

Kaut arī pēc visām netradicionālajām terapijām, pašizziņas literatūras, uztura un dzīvesveida izmaiņām es varēju sevi saukt par veselu, jo slimības pazīmju vairs nebija, tikai tagad apzinos, ka patiesais cēlonis nemaz netika ieraudzīts, apzināts un transformēts, līdz ar to saslimšana nemaz nebija atrisināta tās saknē. Pēdējos trīs gados manā dzīvē ir mainījies pilnīgi viss, arī to, kā redzu slimības- kur tās sakņojas, kāpēc tās mums ir dotas un kā no tām atbrīvoties. Tāpēc šobrīd konsultācijās uztura tēma vairs nav primāra, runājam par svarīgāko. (labots 2020.g. Oktobrī)

Līdz šim es spekulēju par to, kādēļ saslimu ar artrītu – nepiemērots uzturs, dzīvesveids, rakstura iezīmes un domformas, veids, kā virzījos dzīvē, taču tagad esmu ieguvusi lielāku skaidrību par to, ko slimība atnāk mums iemācīt. Un tas ir atgriezties pašiem pie sevis, pārnākt mājās no garas darba dienas ārējā pasaulē, paskatīties spogulī un ieraudzīt, ka nevis spoguļattēlā ir nepilnības, bet tas esi Tu pats, uz kura galvas mati ir jāsaķemmē, lai attēls rādītu apmierinošu bildi. Ceļš pie sevis jeb apziņas ceļš ir vienīgais ceļš, kā patiesi sev palīdzēt, ne tikai pilnībā atveseļoties no saslimšanām, bet arī transformēt visu savu dzīvi. Tā nav joka lieta, bet uz šī ceļa viss ir iespējams. Godīgi sakot, es nedomāju, ka ir cits ceļš, kā mainīt savu dzīvi tā pa īstam, kā tikai transformējot savu apziņu – pieņemot lēmumu meklēt atbildes un cēloņus visām veselības problēmām tikai un vienīgi sevī.

Ko nozīmē ieskatīties sevī un meklēt cēloņus sevī? Tas nozīmē apzināties, ka viss, kas notiek manā dzīvē ir manis paša atbildība, tas viss ir manis paša saveidots process, kas materializējas manā laukā, manā ķermenī, manā dzīvē. Tas nozīmē, ka es apzinos, ka nav vainīgo, nav netaisnību dzīvē, nav sodu – tas viss esmu es pats un tādā veidā Dievs mani māca paskatīties uz sevi un ieraudzīt sevī to, ko es esmu darījis tādu, kas ir radījis šodienas situāciju manā dzīvē. Vārds “Dievs” varbūt ne visiem "ņemas", jo tas visdrīzāk asociējas ar kādu piederību reliģijai, sistēmai, taču, manā skatījumā, Dievs ir mīlestība, gaisma, pilnība, prieks un laime – Dievs ir mūsos un katrā lietā, tā ir enerģija, kas vada visus procesus un to nevar ierakstīt grāmatās, zvaigznājos, to nevar izstāstīt vai iemācīt, tas vienkārši ir, un Tā noliegums.. ir sevis paša noliegums.

Uzturs, fiziskās manipulācijas, manā skatījumā, mūs ietekmē pavisam nedaudz, lielāko iespaidu uz veselību  atstāj tieši enerģētiskie uzkrājumi, ko nesam sev līdzi un kas atspoguļojas mūsu laukā, tāpēc ar uztura izmaiņām un zālīšu tējām būs krietni par maz, lai pilnībā transformētu kādu veselības problēmu. Tiem, kas pieņem karmas likumu un iepriekšējo dzīvju esamību, ir vieglāk saprast un apzināties, kāpēc šajā dzīvē notiek tā, kā notiek, jo es uzskatu, ka visas atbildes ir meklējamas mūsu iepriekšējās pieredzēs. Ja ir kāda grāmata, ko ir vērts lasīt, tad tā esi tu pats!

Man ir daudz piemēru, kā apzinoties savas pieredzes iepriekšējās dzīvēs, ieraugot to, kas ir darīts un sastrādāts, mainās šodienas dzīvē – tā ir notikumu transformācija burtiskā veidā. Taču šis, lai paliek kādai garākai sarunai, svarīgākais šobrīd ir saprast, ka vainīgo nav – viss, kas ar mums notiek, katra veselības problēma, katra sāpe, katrs strīds vai nelaimes gadījums ir mūsu pašu iekšējais uzstādījums, ko nesam sevī līdzi, un vienīgais iemesls, kāpēc tas mums tiek dots ir, lai mēs pavērstos pret sevi, ieraudzītu, ko tas par mums māca, iemācītos un to transformētu. Līdzīgs pievelk līdzīgu? Jā, ja mūsos ir negatīvs uzstādījums par attiecīgu tēmu – ārējā pasaulē parādīsies tieši šāda situācija. Svarīgi gan ir sevi nemānīt, domājot, ka uz “mani tas neattiecas”, “es jau tā nekad neesmu darījis”.. mūsos visos ir visas pieredzes, tieši tāpēc ir jāielūkojas ārpus šīs dzīves, lai saprastu par ko šajā dzīvē ir runa.

Slimība ir iespēja kļūt laimīgam, brīvam, mīlošam, piepildītam – visam, ko mēs iluzori meklējam ārējā pasaulē. Mēs meklējam mīlestību attiecībās, bērnos, sapņu darbā, ceļojumos, garšās, mantās un izskatos, taču to visu iegūstot tāpat piepildījumu nerodam, kaut kas vienmēr trūkst. Tāpēc ka nemeklējam mīlestību tās patiesajā avotā, kas ir katram pašam sevī. Pārmērīga uzmanība uz ārējiem faktoriem un ārējo pasauli attālina mūs no patiesās laimes, harmonijas un mīlestības. Kad sākam apzināti pārnest uzmanību no ārējās pasaules uz iekšējo- varam izbaudīt dzīvi visā tās krāšņumā, bez pārmērīgas pieķeršanās, ar izpratni, ka esmu atnācis šajā pasaulē kļūt brīvs un laimīgs, nevis cerēt, ka dzīve Tevi piepildīs. Slimība ir dāvana, kas atved cilvēku pie sevis. Es neko nemainītu pret tām rīta sāpēm, nespēju pieklauvēt pie durvīm un nest smagus maisus, nespēju pietupties, lai aizšņorētu kurpes.. tā ir vislielākā dāvana, ko Dievs man iedeva – ceļu uz absolūtu laimi, mīlestību un harmoniju, ceļu pie sevis.

Laimei nekas nav vajadzīgs- nevienas attiecības, bērni, darbs, neviens cents.. laime vienkārši ir. Es atļaujos to teikt, jo vislaimīgāko brīdi es piedzīvoju tieši tad, kad man nebija visa tā iepriekš minētā, un liekot roku uz sirds varu teikt – neko arī nevajag, lai justu piepildījumu un laimi par esību vien. Taču nekad nevajadzētu noliegt visu pasaulīgo, materiālo - jo tā visa ir Dieva dota dāvana mūsu dvēselēm - iespēja pieredzēt, just, baudīt, jūsmot, doties piedzīvojumos, iemīlēties.. tas viss ļauj mums savienoties ar dievišķo mūsos pašos!

Mans vienīgais ieteikums cilvēkiem, kas patiešām vēlas sev palīdzēt- kļūstiet atbildīgi par savu dzīvi, savu veselību, savām attiecībām un notikumiem dzīvē, apzinieties, ka ārējā pasaule ir jūsu pašu atspulgs. Ja pieņemsi lēmumu ieskatīties sevī, ieraudzīt, ko patiesībā Dievs, tava paša iekšējā gaisma grib tev iemācīt caur šo saslimšanu, tici, Tu atradīsi veidu, kā patiesi atveseļoties un mainīt savu dzīvi.

 Topi Vesels

Ar atbildību pret sevi, dabu un veselību!