Koronavīruss, bailes un iespēja sākt apzināties


Es ilgu laiku klusēju, jo laikam gaidīju, kad norims. Šobrīd, kad nekas nav norimis un panika tikai aug augumā, manas sajūtas par šo lielo vīrusa traci ir nobriedušas, izkristalizējušās un kļuvušas pašai daudz skaidrākas, lai savu redzējumu nodotu arī Tev. Šis raksts nav eksperta, zinātnieka vai kāda vēl speciālista skatījums. Tas ir mans cilvēciskais viedoklis, mans redzējums (ne tikai uz šo vīrusa afēru, bet dzīvi kopumā), tās ir manas pārdomas un atziņas, kas balstās pašas pieredzē, tuvos informācijas avotos un iekšējā sajūtā, pārliecībā par Pasaules uzbūvi un Visuma likumiem. 

Mieru tikai mieru. Panika un stress, šķiet, nepalīdz šajā dzīvē neko daudz atrisināt, stress drīzāk ir viens no spēcīgākajiem imunitātes novārdzinātājiem. Tāpēc mieru, tikai mieru. Lai šis raksts Tev lasās mierpilni un varbūt palīdz paskatīties uz pasaules un savas dzīves nebūšanām no mazliet cita skatu punkta.

 

Meditācija par Māti Zemi

Pagājušajā rudenī, kad neviens vēl nerunāja par COVID-19, kādā īpašā meditācijā redzēju kā jūtas planēta Zeme, kā viņa dusmojas ar milzu ugunsgrēkiem, kā viņa skumst ar lielajiem plūdiem un cik bezspēcīga ir atkritumu kalnu priekšā. Un tagad arī vīruss. Vai mūsu lielajai Mammai pacietības mērs ir pilns? 

 

Šo rakstu iesāku jau toreiz, taču nepabeidzu:

 

“Tā ir mūsu atbildība, katra cilvēka atbildība. Man ir sajūta, ka nepaies ne simt gadu, kā Zeme mūs vienkārši noslaucīs no tās virsas, ja nekļūsim apzināti un nemainīsim savu attieksmi pret to.“ 

Vai Zeme jau sākusi mūs noslaucīt? Iespējams.

 

 

Planēta Zeme ir dzīva, jūtoša enerģētiska būtne, tā ir mūsu kopējā mamma, kura mīl, nesavtībā dod, rūpējas, sarāj, kad ir par daudz.. tā ir mūsu Zeme, uz kuras mums ir ļauts atrasties, pieredzēt, baudīt.. vai esi aizdomājies, kā izturies pret savu lielo mammu- māti Zemi? Tādā enerģētiskā līmenī, pateicības, cieņas, pietātes līmenī. Vai ieejot mežā Tu lūdz atļauju pietuvoties kokiem, izmantot viņu miera vibrāciju, uzturēties viņu harmoniskajā telpā? Šo visu es stāstu arī pati sev.. es esmu ņēmēja, izejot dabā vien tīksminos par tās mieru, skaistumu, svaigo gaisu, bet vai es pazemībā lūdzu atļauju? Palīdzību? Nē, man drīzāk liekas, ka man pienākas šis dabas pieskāriens. Mēs kā sabiedrība esam ņēmēji, patērētāji, bet ko esam devuši pretī?

 

Es apzināti nepiegānu šo zemi ar atkritumiem, es nereti tos savācu aiz citiem. Bet vai ar to pietiek? Jā, es cenšos piekopt zerowaste dzīvesveidu, cik vien iespējams- bet vai ar to ir gana? Zeme ilgi ir klusējusi, ilgi ir piedevusi mūsu pāri darījumus, taču tagad šķiet, ir gana.

Pasaule ir aizgājusi par tālu, un tas, manuprāt, nav tikai par Zemes piesārņojumu fiziskā līmenī, bet arī garīgā/enerģētiskā līmenī. Mēs piesārņojam šo pasauli ar savu lepnumu, dusmām, aizvainojumiem, skaudību, bailēm.. mēs kolektīvi smacējam šo zemi, ne tikai ar izplūdes gāzēm, bet savām destruktīvajām domām un zemajām vibrācijām. Pasaule grib vibrēt citos augstumos un mēs traucējam. Par laimi neesam tik vareni, lai ilgstoši šo Zemi postītu.

 

Mēs savā patvaļībā esam nonākuši līdz punktam, kurā neapzinātības vilnis ir sitis tik augstu, ka kaut kam ir jābrūk. Neapzinātība ir uzaugusi ar tādu kārtu, ka paši vairs nesaprotam, kas patiesībā esam, esam zaudējuši saikni ar savu patieso būtību... vai Tu vari atbildēt uz jautājumu, kas Tu esi? Mēs esam pilni aizvainojuma uz dzīvi un Zemei esam kā smagi akmeņi. Ir sajūta, ka esam zaudējuši jēgu, kamdēļ kā dvēseles esam nākušas uz šīs planētas. Un iespējams šī pandēmija kalpos sabiedrībai, lai mēs apstātos un izvērtētu savas dzīves prioritātes, paskatītos uz kopainu, pajautātu, vai visas ārišķības, uz ko tiecamies ir tas, kur rodama mūsu dzīves jēga? Cilvēki krīt panikā, jo slēdz skolas, darba vietas, izklaižu centrus, tiek ierobežoti pasākumi.. un mums ir jāpaliek vieniem pašiem ar sevi. Biedējoši.  Varbūt tieši tas ir biedējošākais visā pandēmijas stāstā- apstāties uz mirkli, atkāpties gabaliņu nostāk un paskatīties uz savu dzīvi no malas. Reizēm ir jāsaņem drosme, lai paskatītos uz sevi ar objektīvām acenēm, lai atzītu, ka es esmu vairāk virzījies prom no sevis, nekā nācis tuvāk sev. Par ko Tavuprāt vispār ir dzīve? Kamdēļ dzīvojam?

 

 

Par masveida bailēm

Man personīgi ir vairākas atziņas par šo sacelto pasaulīgo trauksmi. Viena no tām ir, ka sabiedrībā, kurā šobrīd dzīvojam, bailes ir dominējošais lielums. Nevis mīlestība, nevis drosme, nevis uzticēšanās un paļāvība, nevis dodošums, līdzjūtība, izpalīdzīgums, bet bailes. Pajautā sev, cik daudz darbības un lēmumu ikdienā Tu veic caur bailēm kā virzītāju? Kāpēc Tu ej uz darbu (kurš iespējams Tevi neapmierina)? Kāpēc veic regulāras analīzes un apskates pie ārstiem? Kāpēc Tu ej uz sporta zāli un ēd superveselīgi? Kāpēc Tu noklusē savu viedokli? Pati par savu dzīvi varu teikt, ka nemaz nenojautu (jo uzskatīju sevi par cilvēku ar lielu drosmi un ļoti maz lietām, no kurām baidos), pirms apzinātāk sāku caurskatīt katru savu soli, ka lielākā daļa manu darbību bija baiļu vadītas. 

 

Kaut arī aspekti, par ko domāt saistībā ar šo vīrusu ir daudz - kāds tam vispār ir patiesais cēlonis? Vai tas viss ir kārtējais politiskais ierocis? Vai vakcināciju biznesa jaunais peļņas avots? Vai saslimušo ir tik daudz spēcīgo masveida baiļu dēļ, kas strādā uz zemapziņu, piesaistot nelabvēlīgu iznākumu? Vai ar šo panikas celšanu mūsu uzmanību novērš no kā lielāka? Sazvērestības teorijas vai mātes Zemes sacelšanās pret milzīgo neapzinātības masu? Es savā galvā arī par šo daudz spekulēju, taču man nav bail no vīrusa, man vairāk ir bail no šīs pandēmiskās baiļu panikas, kurai līdzi pavelkas nācija pēc nācijas. 

 

Bailes ir brīnišķīgs ierocis medijiem, farmācijas industrijai, pārtikas, modes industrijām - ar tām viegli var manipulēt, līdz cilvēks veic paredzamas darbības, visbiežāk- pērk. Vakcinācijas, medikamenti, vitamīni - bailes no slimības; kosmētika, skaistumprocedūras, mode, tievēšanas jogurtiņi - bailes būt vienai, negribētai, pamestai, sociāli nepieņemtai, netikt pie vīrieša, ģimenes; Darbs - bailes būt nevērtīgam, sociāli atgrūstam utt..

Tie ir zemapziņas dzīlēs noslēptie uzstādījumi, kuri vada mūsu izvēles ikdienā. Un tie ir tikai daži piemēri. Mēs kļūstam viegli manipulējami, jo baidāmies. Bet tādā dziļākā būtībā, saīsinot šīs bailes, sausajā atlikumā iznāk, ka mums ir bail no dzīves, no Radītāja. Mēs neuztveram dzīvi kā iespēju mācīties, bet kā veidu, kā saņemt sodu, kā just ciešanas. Dzīve = ciešanas. Šādi uztverot dzīvi paliek ļoti drūmi, trauksmaini, sajūta it kā dzīve ir bezjēdzīga, determinēta, nolemta.. es zinu, jo esmu tur bijusi.

 

 

Pandēmija - iespēja tuvoties sev

Man šķiet, ka par problēmām mēs uztveram tikai tās dzīves nebūšanas, no kurām negribam mācīties, kur mums ir pretestība. Citādi šo pašu situāciju mēs redzētu kā iespēju. Būtībā mūsu dzīves ir iespēju pilnas. Katra “problēma” - saslimšanas, neveiksmes, trūkums, strīdi un citas nebūšanas ir iespējas ieraudzīt savus dziļākos uzstādījumus, kas neļauj būt brīviem, kas neļauj just laimi, kas projicē šādus scenārijus dzīvē. Dievs nesoda, viņš dod iespējas izzināt, tuvoties sev.

 

Es ticu, ka neredzamā pasaule ir daudz plašāka kā redzamā, tāpēc šoreiz varbūt ir laiks nākt pie sevis. Varbūt mums katram jāizvēlas padzīvot mājās, lai apdomātos, lai uzdotu jautājumus sev, kuriem ikdienas steigā nepietiek laika. Sajust, ka es un tikai es esmu atbildīgs par savu dzīvi, par savām bailēm, par savu rīcību, par savām attiecībām ar savu patieso būtību, ar Dievu. Dzīve ir par mācīšanos, izziņu un katrs notikums dzīvē kaut ko nozīmē - arī globālas pārmaiņas, pandēmijas, dabas katastrofas. Mūs māca ik uz soļa, tāpēc mēģināt salabot ārējo apstākli ir tik pat bezjēdzīgi, cik rakstīt ar pildspalvu uz ūdens virsmas. Tas nestrādā, jo tā tas nav paredzēts. Visas atbildes var atrast iekšienē, ir tikai jāatrod drosme ieskatīties. 

 

Manuprāt, daudz kvalitatīvāk būtu, ja šī milzīgā (mākslīgi vai dabiski uzpūstā vai neuzpūstā) pandēmija kalpotu par iemeslu radikāli mainīt redzējumu uz pasauli. Es priecātos redzēt no medijiem kvalitatīvu, dziļi izzinošu saturu par eksistenciālo pusi šim visam (es nenoliedzu nevienu preventatīvu, pret savu ķermeni cieņpilnu metodi, lai fiziskā plānā par sevi parūpētos, tāpēc arī ieteikumi no mana pūra raksta beigās). Kāpēc mēs aizvien nodalām fizisko pasauli no garīgās, ja tās ir viens vesels un absolūti nedalāmas? Kāpēc neuzdodam jautājumus- ko Visums mums vēlas pateikt ar šiem notikumiem?

 

 

Šis laiks, manuprāt, izgaismo mūsos visos bailes, kuras nesam līdzi sev kā smagu nastu katru dienu, tāpēc šī epidēmija nāk kā IESPĒJA apzināties šīs bailes un izzināt, no kurienes tās nāk. Izzināt, lai atbrīvotos un spētu savienoties ar savu iekšējo gaismas kanālu. Bailes, dusmas, agresija un pārējais zemo vibrāciju uzslāņojums mums neļauj just iekšējo brīvību un savienoties ar savu Patieso būtību, ar savu sirdi.

 

Aizver acis, iztēlojies pasauli, kurā cilvēki nebaidās.. man kā mammai atnāca sajūtu aina, kurā es redzu savu bērnu un jūtu viņu, jūtu savu intuīciju un brīdi, kurā man atbildīgi iejaukties, nevis paranojiski baidīties no “a ja nu paklups?” Bet ļaut elpot, dot telpu pasaules izziņai, būt līdzās nesmacējot. Tad vēl es redzu laimīgus cilvēkus, es redzu, cik priecīgi man apkārt ir cilvēki, kurus nemoka bailes no slimībām, bailes no trūkuma, vienatnes, bailes no nāves. Man tā izskatās pēc gaišas pasaules, kur cilvēki vairāk jūt sevi un viens otru, viņus vairs nevada bailes un ar viņiem vairs nevar manipulēt. 

 

Šajā Covid-19 stāstā dominējošās ir bailes no nāves, bailes saslimt. Šīs bailes gan individuāli, gan kolektīvi mums ir tik lielas, ka tās mūs paralizē, liek rīkoties neatdekvāti.. taču, ja paskatāmies no otras puse - kāpēc slimojam? Kāpēc baidāmies? Tad mēs iegūstam iespēju kļūt brīviem. Katra problēma sevī ietver risinājumu, atbildi, ir tikai jāgrib uzdot jautājumus un saņemt atbildes. Vairāk par manu redzējumu uz veselību un to, kāpēc slimojam (starp citu pēc psihosomatikas un Luīzes Heijas literatūras vīruss ir “Reakcija uz apkārtnes negatīvo noskaņu, vispārpieņemtām negatīvām nostādnēm. Bailes. Ticība statistikai.” Kaut kā varam pat savilkt paralēles?) vari izlasīt šajā rakstā un varbūt sākt skatīties dziļāk jau šodien? 

 

 

Bailes šobrīd ir stiprākas par prieku, par mīlestību. Un tas neizklausās pēc Visuma likumiem. Vai nu mēs pazemīgi mainīsimies paši, vai mūs vienkārši noliks uz ceļiem. Man nav šaubu, ka katram būs jānes atbildība par savu neapzinātību, un šobrīd tas notiek ar lielu paātrinājumu.

 

 

 

 

Par imunitāti un veselību jārūpējas vienmēr

 

Ieteikumi veselības veicināšanai šajā periodā:

 

Priecāties un atslābināties! Šo laiku aizvadīt jēgpilni, nevis skrollojot telefonu. Izdomāt ģimeniskas aktivitātes, kas sagādās prieku - galda spēles, izbraukumi dabā, vakari ar mēmo šovu. Izmanto šo laiku, lai izdarītu sen iecerētas lietas- pārkārtotu māju, izrevidētu pieliekamo, ieietu pirtī vai relaksējošā vannā, noskatītos visas Harija Potera filmas un uztaisītu mājās popkornu ar īstu sviestu! Dauzies, atpūties, smejies! Uztver šo laiku mājās kā dāvanu, kuru iespējams pats sev nekad neuzdāvinātu- laiku brīvu no lielveikaliem, burzmām, darba stresiem. Un smejies, noteikti daudz smejies!

 

Pārdomāt notiekošo ar atvērtu prātu. Neļauties baiļu vilnim Tevi nogremdēt, bet uzdot jautājumus, ko tas viss māca tieši Tev. Šo laiku izmantot kā iespēju atvērties citam skatījumam uz pasauli, uz paša veselību un likstām dzīvē. Jo visam ir saistība ar mūsu iekšējo pasauli. Ārējais ir vienots ar iekšējo. Ārējais spoguļo iekšējo. Viss ir saistīts, savienots, Visuma perfektā kārtībā. Nav netaisnību, nav “Dieva sodu”. Mēs esam gan indivīdi katrs pats par sevi, gan kolektīvais spēks, tāpēc viss attiecas uz visu. 

 

Dzert daudz šķidrumu. Optimāls šķidruma patēriņš ir nepieciešams jebkurā dzīves situācijā, arī ārpus epidēmijām. Ūdens, zāļu tējas, buljons, svaigi spiestas sulas - to visu ieteicams iekļaut uzturā. Pieaugušajam dienā ir jāizdzer vismaz 1,5-2l tīra ūdens. 

 

Daudz atrasties svaigā gaisā un katru dienu vai vismaz nedēļu izvēdināt māju. Nekas laikam nav tik postošs kā stagnējoša enerģija. Pat stāvošā ūdenī, drīz vien iemetas baktērijas un tas “saslimst”. Tāpat ir ar mūsu enerģētisko lauku un mājuas vidi- mums ir regulāri jāizkustas pastaigās svaigā gaisā, kā arī jāvēdina telpas, lai cirkulācija atjaunojas ne vien pašos, bet arī mājās. Var telpas izdezinficēt, kvēpinot kadiķa zariņu, sakaltētu salvijas buntīti, speciāliem vīrakiem vai ēterisko eļļu difūzeriem.

 

Ēst uzturvielām bagātu ēdienu, samazināt junkfood un cukuru. Sekot līdzi, lai ikdienā uzturs ir daudzveidīgs, krāsains, tīrs un veselīgs. Centies dažādot arī pagatavošanas veidus- vārīt, sautēt, ēst svaigu, cept. Centies ēst pēc iespējas bioloģisku, sezonālu un vietējo pārtiku. Saldumus izvēlēties dabīgus un izmantot tos nervu sistēmas līdzsvarošanai (no saldumiem NAV jāatsakās, bet tie ir jālieto mēreni). Pastiprināti iekļauj uzturā dažādus probiotisko baktēriju avotus- skābētus kāpostus un citus dārzeņus, fermentētus piena produktus, kombuču.

 

Lieto imunitāti spēcinošas lietas. Mani šī brīža favorīti- melnsēklītes eļļa, Citrosept pilieni, BeeRoyal tabletes, dabīgais C vitamīns, Selēns, cinks, antioksidanti, omega-3, probiotiķi, ingvers, kurkuma, plūškoks, ķiploks. Droši raksti man uz ance@topivesels.lv, ja vēlies precizēt ieteicamās devas, vai pakonsultēties, kur ko labāk iegādāties.

 

 

 

 

 

 Topi Vesels

 

 Ar atbildību pret sevi, dabu un veselību!

Autors: Ance Anna Šternberga

Iemīlies rūpes par sevi! Iemīlies sevī!

2 komentāri:

  • Paldies!

  • Paldies!


Pievienot komentāru


Lūdzu autorizējieties, lai varētu pievienot komentāru:

DR FB