Intīma atzīšanās


Cilvēkiem patīk runāt par patiesumu, par patiesumu instagram kontos, par blogeru patiesajām sejām.. mana patiesā seja ir dalīties tad, kad jūtu – ir pienācis laiks, nevis turpu šurpu mētāt depresīvos mirkļus un kūku vājuma brīžus. Es tāda esmu – savās intīmajās lietās dalos tikai ar savu ģimeni.

  

Nav tā, ka es instagram kontā pēdējā gada laikā būtu rakstījusi, ka man iet superlieliski. Es vienkārši par to apklustu un lieku neitrālas bildes ar ēdienu. :D Un vispār. Sociālie tīkli nogurdina, tas ir vēl viens slogs, kas rada stresu, kultivē antisociālismu un kaut kādu jokainu izpratni par dzīvi. Tāda vien sajūta, ka dzīve mūsdienās visiem ir ideāla un paši- perfekti.

Intīma atklāšanās – neizdedzini sevi, jo nekad vairs nebūsi tur, kur biji iepriekš

 

Šis ir atzīšanās raksts. To rakstu lidojot kārtējā lidojumā Londona-Rīga, uz kādu laiku pēdējā lidojumā. Ar šo rakstu gribu dalīties, jo iespējams tas var izglābt kādu, kas ir uzsācis ceļojumu vāveres ritenī, taču nevar rast spēku no tā izkļūt. Šī raksta mērķis ir likt Tev apstāties, un izvērtēt savas prioritātes, jo bez labas veselības, nekas nav iespējams.

 

Ir apritējis interesants gads, taču ne viss, kas ir interesants ir pozitīvs. Šī gada laikā man nācās no jauna iemācīties to, ko pati esmu sarakstījusi savā grāmatā “Topi Vesels”, un labi vien ir, ka to uzrakstīju, citādi redzu, ka dzīvē bieži kas aizmirstas.

 

Es bieži stāstu par to, ka mūsdienās cilvēki nemaz nezina, kā tas ir - justies labi, enerģiskam, dzīvespriecīgam katru dienu. Visbiežāk mēs par normu uztveram nogurumu, miegainību, sāpošu galvu vai citas nebūšanas, jo vienkārši pie tām esam pieraduši. Kad es pati uzsāku atveseļošanās ceļu, arī man šķita, ka tas viss ir normāli, līdz nonācu pie īstas veselības sajūtas. Tā ir sajūta, kad vairs nezini kur likt savu enerģiju (un nevis kafijas dēļ), no rīta gribas lekt ārā no gultas aiz prieka, ka sākusies jauna diena, gribas vairāk dalīties ar cilvēkiem, palīdzēt, izaicināt sevi dažādos pārbaudījumos, darīt, darīt un vēlreiz darīt! Taču tas, ko pēdējais gads man ir iemācījis – tērēt savu enerģiju vajag apdomīgi un ieklausoties savā ķermenī.

 

2015.gada vasarā es pārcēlos atpakaļ uz Latviju (no 3 gadu studijām Londonā), man bija tik daudz darba, tik daudz piedāvājumu, ideju, rakstu, projektu, konsultāciju, nezināju, kur atrast papildus stundas diennaktī, jo visa bija tik daudz. Tad, pašas nemanīti, es atradu pāris liekas stundas, ko iepriekš cītīgi atvēlēju savam ķermenim un dvēselei- rīta meditācijas, rīvēšanās, vingrošana vai skriešana, staipīšanas.. es ziedoju savus rituālus, lai izdarītu vairāk. Es ziedoju arī vakara stundas, tā vietā, lai labu laika sprīdi pirms došanās gulēt veltītu pārdomām par aizvadīto dienu, pateicībām, pašmasāžai, meditācijām un citām vakara relaksējošām nodarbēm – es atbildēju uz e-pastiem.

 

Tā es dzīvoju līdz pat vēlam rudenim, taču oktobrī pievienojās vēl divi rituāli. Es uzsāku mācības augu medicīnā turpat Londonā un izdomāju paprovēt populāros crossfit treniņus. Līdz ar to manis uzskaitītajām lietām klāt nāca regulāri lidojumi uz Londonu (katru otro nedēļu) un crossfit treniņi 3-4x nedēļā. Jā, es apmeklēju zāli 7.30, 3-4x nedēļā arī tad, kad tajā nedēļā Lidoju uz Londonu. Mana nedēļa izskatījās apmēram šādi:

  • pirmdiena- 7.30 rīta treniņš, Figura Line apmeklējums (tā brīža vienīgā reālā nodarbe ar sevi, kuru tomēr atkal pavadīju skrullējot telefonu un atbildot uz e-pastiem), n- konsultācijas, tikšanās, rakstu/interviju gatavošana, gatavošanās nodarbībām/lekcijām, vakarā līdz 22-23 atbildēšana uz e-pastiem;
  • otrdiena- 7.30 treniņš, Figura Line apmeklējums, strādāšana pie pavārgrāmatas (fotogrāfs, recepšu izstrāde, pārstrāde), vakarā 23.00 lidojums uz Londonu (lidmašīnā visbiežāk tapa raksti blogam/pavārgrāmatai u.c.);
  • trešdiena – visa diena aizvadīta lekcijās; pa vidu e-pasti, raksti u.c.;
  • ceturtdiena – atgriežos Latvijā ap 11.00, braucu mājās, turpinu strādāt pie rakstiem, visbiežāk dodos uz kādu tikšanos vai konsultāciju;
  • piektdiena – 7.30 treniņš, iespējams “Topi Vesels” praktiskā nodarbība, kāda lekcija, vai konsultācijas;
  • sestdiena  - dažreiz 9.00 treniņš, pavārgrāmata, e-pasti, kulinārijas nodarbības vai došanās kādā vieslekcijā citā Latvijas pilsētā;
  • svētdiena – diena mājās, strādājot pie “Topi Vesels” vai kāda cita projekta.

Jāpiezīmē, ka šajā laikā es pārsvarā dzīvoju uz sviesta kafijas un vienas maltītes dienā, jo par ēdienu vienkārši aizmirsu (kurpnieks ar saplīsušām kurpēm?). Es gulēju apmēram 5-6 stundas. 2015.gadā es biju lidojusi 25 reizes. Nedēļās, kad nelidoju uz Londonu, tās bija brīvākas un steiga bija mazāka, taču.. es vienmēr atradu, ko darīt. Es visu laiku kaut ko darīju.

 

Papildus tam visam es vēl gatavojos eksāmeniem skolā, iemīlējos un tajā pašā laikā piedzīvoju attiecību drāmas, kas man kā jūtīgai dvēselei arī prasīja daudz spēka. Es dabūju cīnīties arī ar izdevniecību, kas bija sastrādājusi “nelielu” šmuci. Es zinu, ka es skaitīju, taču vairs neatceros, no oktobra līdz aprīlim es slimoju vismaz 4-5 reizes. Es pēdējos 3 gados kopā nebiju tik daudz slimojusi. Man pasliktinājās zobu veselība (tas gan sākās ar neskaitāmajiem pārlidojumiem). Es izraisīju arī autoavāriju, peldot domās un transa stāvoklī no pārslodzes. Tas bija pēdējais piliens, lai es beidzot saprastu, ka ir jāapstājas. Bet vai man tas izdevās?

 

Es turpināju darīt, apzinoties, ka es nedrīkstu. Un šādi es darīju apmēram četrus mēnešus. Man vairs nebija spēka, aukstā ziemā es nevarēju pagulēt zem segas, es svīdu kā ellē, pirmo reizi dzīvē mani piemeklēja kuņģa čūla un ārprātīga dedzināšana, man pazuda apetīte, taču es ēdu, jo mans ķermenis bija izslāpis enerģijas kā Nigērijas nēģeris slāpst pēc ūdens..

 

Es apmeklēju savu Ķīnas ārstu, un viņa ziņa mani nošokēja visvairāk. Ne tik daudz pats fakts, bet tas, cik cilvēks var tālu sevi novest, tikai stūrgalvīgi skrienot un skrienot. Ārsts konstatēja (pēc pulsa diagnostikas), ka manā organismā ir savairojušās abnormālās šūnas (jā, jā, tās pašas vēža šūnas). Un mani nebiedēja fakts par vēža šūnām, manī vienkārši bija dusmas uz sevi. Cik stūrgalvīgs var būt cilvēks, lai nepaklausītu tik daudziem signāliem. Es uztaisīju analīzes (un te mani Ķīnas medicīna pārsteidza vēl vairāk) un tās bija normas robežās (Ķīnas medicīnā normas robežas ir stipri zem rietumu medicīnā pieņemtajām), taču ārsts uzstāja, lai uztaisu analīzes vēlreiz citā laboratorijā, jo cipari neatbilst situācijai pēc pulsa. Es uztaisīju analīzes Gulbja laboratorijā, un tur šis rezultāts bija 3x lielāks. Es atvainojos? Kādam citam tas var nozīmēt letālu iznākumu.

 

Lai nu kā. Es sapratu, ka man ir jāmaina viss. Jā, jā, man tas beidzot pieleca tikai pēc šādas diagnozes.

 

Pēdējiem spēkiem aizgāju uz pēdējiem treniņiem un pateicu, ka es vairs nevaru. Es atceros “fantastiskos” vārdus, ko man teica crossfit treneris, bet.. tas lai paliek uz viņa paša sirdsapziņas. Cik viegli ir kritizēt, kad nezini kopējo bildi. Kad nezini, kam cauri iet cilvēks, kas stāv Tev pretī.

 

Es pieņēmos svarā par aptuveni 7-8kg (kaut arī crossfits darīja savu ar smagumiem uzaudzējot muskuļus, tie smuki pārvērtās taukos, kad treniņus pārtraucu). Arī locītavām šis svars pie sirds neiet, un es pilnīgi sajutu no sava ķermeņa man sakām “Es vēl turos, bet drīz tas var nākt atpakaļ”. Es biju iztukšota, gan fiziski, gan morāli. Man jāatzīst. Es sevi vairs nemīlēju. Nē, vēl trakāk, es sevi necietu. Es iedzīvojos arī labi depresīvos stāvokļos, no manis vienkārši pazuda prieks.

 

Es pieņēmu lēmumu atsākt iet pie Raivja Aršauska, lai nostiprinātu savu organismu lēnām un atgūtu spēkus. Es saņēmu no viņa rājienus – un tas bija pelnīti. Es atteicu tik daudziem piedāvājumiem, es aizgāju no prakses uz kādu laiku. Es izdzēru Ķīnas medicīnas fitoterapijas kursu, daudz gulēju.. principā biju tāds dārzenis. Ja dienas laikā es biju aizgājusi uz vienu tikšanos un biju iepirkties, man likās, ka esmu pārgurusi un izdarījusi TIK daudz.

 

2016. gada pavasarī/vasarā es biju atguvusi vairāk spēkus, strādāju pie savas topošās pavārgrāmatas, turpināju braukāt uz skolu, un diemžēl neizbaudīju dziedinošo sauli tik daudz, cik manam organismam būtu bijis nepieciešams. Šajā vasarā nerīkojām nekādas nometnes, tikai nu jau ikgadējo “30 dienas svārkos” projektu. Tas ļāva mazliet ietaupīt spēkus.

 

Tikai pēdējos 6-7 mēnešus dzīvojot mierā, varēju normāli atsākt trenēties (kaut arī spēka man galīgi nebija tik daudz, cik pirms gada), sakārtot savu režīmu, atsākt konsultācijas, kulinārijas nodarbības, jo es beidzot atkal sāku justies labi. Es esmu neizsakāmi pateicīga, ka esmu iemācījusies veidus un līdzekļus, kā restartēt sevi un nolikt atpakaļ uz ķepām, taču man aizvien ir grūti sev piedot, ka šī pieredze bija nepieciešama. Atkal.

 

Es aizvien nevarētu teikt, ka esmu pilnībā atguvusies (visa svētība Ķīnas medicīnai, kura atkal sevi lieliski pierādīja!), es aizvien nēsāju sev līdzi daļu ķermeņa masas pievienotās vērtības, taču līdz šim nebija laiks nodarboties ar svara samazināšanu. Man vajadzēja atgūt enerģiju un spēku vispirms. Tikai tagad es atkal esmu nonākusi atpakaļ uz ceļa, ko sāku pirms 8 gadiem. Manī no jauna atgriežas prieks par to, ko daru, par cilvēkiem man apkārt, par to, ka esmu tāda, kāda esmu- cilvēciska būtne, kas arī kļūdās. Es esmu pieņēmusi lēmumu pārtraukt mācības uz gadu, es esmu strikti atvēlējusi nedēļas nogales atpūtai un manā plānotājā ir daudz vairāk brīvu laukumu, kur ierakstīt- masāža, joga, “brīvs”, “veltīt laiku sev”. Es tiešām to daru, es ierakstu plānotājā, ka tā diena man ir aizņemta ar laiku sev.

 

Traka šī pasaule ir palikusi- ja esi aizņemts un Tev “nekam nav laika”, tad Tu esi super. Ja Tu sēdi mājās un kādu laiku neko nedari- Tu neesi nekas. Vai.. ja neesi ielicis kādu bildi instagram, tad Tu esi noslaucīts no zemes virsas? No mums mūsdienās prasa tik daudz, bet, vai tiešām prasa? Vai arī paši to izvēlamies..?

 

 

Cilvēki saka, ka “Topi Vesels” iedvesmo. Un tas mani aizkustina. Tāpēc visvairāk par visu es vēlos, lai šis raksts iedvesmo Tevi saudzēt sevi! Šī raksta mērķis ir parādīt to, ka veselība ir tikai tad, kad mēs par to patiesi rūpējamies, nevis tad, kad to salabojam un atsākam dzīvot tā, it kā būtu ieguvuši nemirstību. Ja uzsāc veselības ceļu – tad ej pa to vienmēr. Jo reiz izdedzinot sevi, atpakaļ tikt ir teju neiespējami. Tu kļūsti daudz jūtīgāks pret stresu un slodzi. Tu tik daudz vairs “neturi”.

 

Veselīgs dzīvesveids strādā tikai tad, ja to piekopj, nevis tad, kad runā, raksta un domā par to. Tagad, kopš atkal esmu atpakaļ pie saviem veselīgajiem ieradumiem, nav šaubu, ka tas strādā. Es esmu neizsakāmi pateicīga, ka esmu apguvusi instrumentus, kas ļauj man atkal un atkal sevi spēcināt, atveseļot un uzlabot. Un mani patiesībā pārsteidz, cik ātri ķermenis var sadziedināt pats sevi, ja sniedz visu vajadzīgo, lai iedarbinātu šo “pašdziedināšanās mehānismu”. Varbūt šī pieredze man bija nepieciešama, lai vēlreiz uz sevis pārbaudītu, ka tas strādā – uztura terapija un veselīgas izmaiņas dzīvesveidā dara lieliskas lietas. Un es zinu, kas man ir jādara, lai nepieļautu šādas kļūdas, tikai es klusībā ceru, ka būšu gana saprātīga, lai tiešām tās nepieļautu.

 

Tagad varu atbildēt visiem, kas man jautāja- kā Tu to visu paspēj? – uz veselības rēķina daudz ko var paspēt.

 

Es priecāšos, ja dalīsies ar šo rakstu ar kādu savu draugu, draudzeni, mammu vai darba kolēģi, ja zini, ka viņam ir tendence pārstrādāties. Tas ir nopietni, un viss ko cilvēkam vajag, ir viņu sabiedēt! :)

 

 

 

Topi Vesels

Ar atbildību pret sevi, dabu un veselību!

 

Autors: Ance Anna Šternberga

Iemīlies rūpes par sevi! Iemīlies sevī!

24 komentāri:

  • Paldies par rakstu! Tik ļoti labi tevi saprotu, esmu līdzīgā dzīves posmā šobrīd, kad organisms ir licis apstāties un padomāt, kas, galu galā, ir galvenais. Sevi nedrīkst atstāt novārtā, taču pilnīgi piekrītu, ka laiks mums tāds traks un pārāk skrejošs, līdz ar to milzonīgajā informācijas gūzmā visapkārt ir viegli aizmirsties un pazaudēties. Ja uztveram šo mācību un izdarām pareizos secinājumus, tad noteikti viss mainīsies un uzlabosies.
    Un Tev arī, noteikti! ;) "Topi Vesels" man ir teju kā Bībele, reizēm pat ejot gulēt paliek zem spilvena. Tu, Ance, mani tiešām iedvesmo. Cits jautājums gan ir par manis pašas uzņēmību rīkoties šā vai tā, taču grāmata ir kā stimuls saņemties. Jo, ja Tu vari, tad gan jau arī es varu. :)
    Paldies par dalīšanos! Lai viss izdodas! :)

  • Tev noteikti izdosies!!! :)
    Paldies!

  • Paldies, Ance, par atklātību! Jau labu laiku jūto to,ko raksti: " ja esi aizņemts un Tev “nekam nav laika”, tad Tu esi super. Ja Tu sēdi mājās un kādu laiku neko nedari- Tu neesi nekas." Pēc visa tā,ko izlasīju, saprotu,ka pašpārmetumi,kas plosīja iekšēji, diemžēl ir apliecinājums,ka jāstrādā pie savas iekšējās pārliecības uztrenēšanas, jāaudzē iekšējais spēks. Un lai arī dzīve dažkārt sāpīgā veidā atgādina par prioritātēm, tas tomēr ir signāls - samērot savas gribēšanas, ambīcijas un vēlmes ar veselībai saudzīgām iespējam. Veselība mums tikai viena uz visu dzīvi un neviens "paldies" nedzēsīs to postu,kas būs nodarīts sev. Paldies vēlreiz par atgādinājumu un brīdinājumu! Lai veselība Tev, Ance, un iekšējais līdzsvars!

  • Mīļš paldies!
    Lai izdodas! :)

  • Vēlējos painteresēties - kas tas par ĶĪnas ārstu? Palika interesanti! :)

  • Uzraksti privāti! :)

  • Paldies par rakstu! īstie vārdi, īstajā brīdī. Novēlu atkal nenonākt pie spēku izsīkuma. Arī gribētu uzzināt kaut ko vairāk par Ķīnas ārstu/medicīnu.

  • Paldies :)
    Uzraksti privāti!

  • Visvairak uzjautrinaja sis:

    uzaudzējot muskuļus, tie smuki pārvērtās taukos, kad treniņus pārtraucu).


    Muskuli nevar parversties taukos!!!!!!

  • Visvairāk skumdina tas, ka no visa raksta ir jāpiekasās vienai metaforai un pārējais jānoliek malā! :)

    Es ļoti labi zinu, ka muskuļi nepārvēršas taukos, jo tās ir 2 pilnīgi atšķirīgas šūnas, taču šāds efekts tiek vizuāli panākts, ja strauji pārtrauc sportot- muskuļu masa samazinās, to vietā iemitinās tauki, ja līdzi neizmaina arī diētu.

  • Ance, Liels paldies pr rakstu! Liels paldies par atgādinājumu. Liels paldies par atklātību. Šo mums visām biežāk būtu jāpatur prātā. Paldies Tev. Lai Tev veicas pašai atcerēties vienmēr savus vārdus!

  • Ņem par labu un paldies! :) Lai mums visiem izdodas!

  • Fantastisks un iedvesmojošs raksts, Ance! Ir tik viegli tikt ierautam vāveres ritenī. Gribas visu paspēt, daudz darīt un skriet, aizmirstot pašam sevi. Bet kur gan mēs skriesim, ja beigu beigās esam noguruši, bez enerģijas un vairs pat sevi nepazīstam. Liels paldies par atgādinājumu mīlēt sevi. :)

  • Ņem par labu, šo ir vērts ik pa laikam sev atgādināt!

  • Paldies par rakstu! Paldies, ka dalies ar tik daudz ko. gan ar savām zināšanām, lai mēs būtu veselāki un laimīgāki, gan ar savu sāpi. Tu jau tik daudz esi paveikusi savos mazajos gados! Saudzē sevi! Izdegt mūsdienās ir tik viegli. Lai Tev veicas!

  • Mīļš paldies par labiem vārdiem! :)

  • Liels paldies par dalīšanos! Veiksmi un izturību!

  • Paldies, Tev to pašu! :)

  • Paldies! Lasīju un sajūta, ka ko līdzīgu arī es varētu par sevi uzrakstīt. Ir tik ļoti grūti apstāties, jo kurš gan to izdarīs!? Ja es iepauzēšu. Bet jāsaņemās un jāiepauzē! Paldies, ka padalījies!

  • Lai izdodas! :)

  • Cilvēks, kurš jūt, ka dara sev pāri, skrienot meklē zīmes, kas pamatotu, kāpēc raujamas bremzes. Un bieži, uzskrienot tām virsū, sev ieskaidro, ka tās nav īstās. Jo -... un sākas uzskaite, lai attaisnotu savu (ne)veiksmīgo dzīvi. Šis stāsts ir zīme. Spilgta. Vērtīga, un tam, kurš jau tuvu pelnu stadijai.
    Man riktīgi noderīga.
    Paldies.

  • Paldies!
    Lai sanāk, izdodas un īstenojas!

  • Paldies Ance par atklātību un pieredzi, kas pierāda, ka esi tāds pats "normāls" cilvēks kā mēs visi pārējie. Patiesībā, tieši tas ir tas, kas reizēm pietrūkst šādos blogos, jo... ja rakstos parādās tik pozitīvais un viss visu laiku ir baigi "ok", tad rodas sajūtas, kad jūs esat citā pusē un mums, kas ikdienā saskaras arī ar ne tik saulainām dienām un brīžiem - otrajā. Tad rodas jautājums: bet kā viņai tas izdodas, kā??? Un tad Tu uzraksti, ko tik patiesu, kad ir skaidrs - viss ir normāli. Tu arī esi tikai cilvēks un līdz ar Tavu pieredzi atkal mēs varam tālāk mācīties un ikdienā ieviest Tavus padomus! Ir labi apzināties, ka ikvienam mums kaut kā iedarbojas pilnmēness, hormonu vētras, attiecīgas rakstura iezīmes, parādās dzīves jēgas vai tml., vērtību un laika meklējumi. Un tikpat labi ir zināt, ka lielāko grūtību gadījumi ir kāds, kurš var dalīties ar savu stāstu un pieredzi, kā no tām izkļūt un dzīvot arvien veselīgāku dzīvi!!!
    Liels liels paldies Tev par to!!! :)

  • Mīļš paldies.
    Vēlu sirsnību pret sevi, izpratni un izdošanos! :)


Pievienot komentāru


Lūdzu autorizējieties, lai varētu pievienot komentāru:

DR FB