Raivis Aršauskis- fizioterapeits, basketbola izlases fiziskās sagatavotības treneris un pedagogs vienā!


Cilvēks, kurš jau pirmajā tikšanās dienā, izstaroja enerģiju, prieku, mīlestību pret savu darbu un apkārtējo pasauli, kurš pārzina savu darbības plauktiņu, ar pieredzi un zināšanām savā jomā. Fizioterapeits (2013.gada Latvijas basketbola izlases treneris un fizioterapeits) un pedagogs, ko man ir bijis tas gods pazīt un ar ko kopā trenēties jau vairāk kā 5 gadus- Raivis Aršauskis,- Cilvēks ar lielo „C”.

Raivis Aršauskis- fizioterapeits, basketbola izlases fiziskās sagatavotības treneris un pedagogs vienā!
Foto: arsauskis.lv

Ooho! TIK DAUDZ?(Raivis ierauga lapu ar jautājumiem)
Viss kārtībā –es rakstīju visu, kas man nāca prātā, tas tikai izskatās ļoti gari (smejos)!

Kāds ir Tavs stāsts, kāpēc vispār Tu pievērsies fizioterapijai?
Mmm.. zini? Ir tā, ka tajā laikā bija pirmais gads, kad Latvijā vispār parādījās vārds „Rehabilitācija”. Un vārds „rehabilitologs” nevienam neko neizteica, vēl jo vairāk topošajiem studentiem. Bija tā, ka es ļoti centos iet uz basketbola novirzienu, es domāju: „Nē, es būšu basketbolists, es gribu spēlēt, viss!” Un tad es netīšām savā iestājeksāmenu kartiņā atzīmēju pirmo lodziņu- rehabilitologs un otro- basketbolists. Un tur es kā es smejos- Dievs deva man iespēju- es aizgāju uz eksāmenu, kad es sapratu to, ka anatomija man bija.. anatomiju man iemācīties 10 dienās bija neiespējami, es iegāju iekšā kā 16, uzņem 15. Un tas 15 izkrita. Un es vienkārši atbildēju uz vienu no trijiem jautājumiem, kas patiesībā ļautu man vienkārši izkrist ārā- un tā es tiku uzņemts.

Nu gan!
Un pie tam man vienu jautājumu anulēja tāpēc, ka es viņu norakstīju (smejas). Un tā es kļuvu par fizioterapeitu.

Hahaha, neslikti!
Un, un es esmu pirmā gada izlaidums, man ir kaut kāds otrais diploms akadēmijā.

Forši, šo es kaut kā biju palaidusi garām, pirms nācu pie Tevis uz pirmo konsultāciju, jā! Kā Tev radās doma par savu veselības centru?
Pateicoties vienam cilvēkam, kurš nokļuva autoavārijā. Es gadījos tajā vakarā, tajā stāvā, īstajā brīdī. Es piegāju pie šī cilvēka.. es sāku ar viņu strādāt. Un beigās, viņš man teica tā- Raivi, taisīsim kaut ko kopēju- tā tas arī radās.
Tas nebija viegli, katrā ziņā! Un būtībā.. stāsts ir daudz garāks, es domāju, ka mums nebūtu tik daudz laika šodien, lai to visu pārstāstītu... bet būtībā, pateicoties tikai savam darbam, ar milzīgu pacietību, es ieguvu uzticību no cilvēkiem.. kas tad arī palīdzēja man uzcelt šo centru.

Ar ko, Tavuprāt, būtu jāsāk cilvēkam, kuram nav nopietnu veselības problēmu, bet ar sportu tomēr ir uz „Jūs”?
Zini? Parasti šādos gadījumos cilvēki saka- iesim pie speciālista! Nu šobrīd tas jau ir tāds noiets etaps, būtībā cilvēkiem ir jāmēģina pašiem sajust, vai tad ir uz „Jūs” vai tad ir uz „Tu”. Cilvēki, kas apņemas- tā jau ir zīme, ka vienkārši ir jānāk, jādara kaut kas, pie kaut kā.
Tas nenozīmē, ka tāpēc jāiet izmeklēt sevi līdz atrod kādu kaiti. Ir pilnīgi pietiekoši, ka viņi nāk un sāk! Visbiežāk, laiku strādājot, jau izlec ārā tas, ko vajag nedaudz apārstēt, un tad jau arī cilvēks sapratīs, vai tas viņam der, vai tas neder. Nedarot neko, nav pilnīgas, kā saka, skaidrības par to, kas cilvēkam kaiš vai nekaiš.

Ko Tu ieteiktu darīt mājas apstākļos, ja ir tikai šāda iespēja, piemēram, ja finansiāli nepietiek tam, lai iet vingrot kaut kur ārpus mājas?
Saproti, tie cilvēki, kas uzskata, ka viņi ir pašrūpējoši, tas ir, paši rūpējas par sevi- viņi ir pietiekoši izglītoti, jo šobrīd informācijas apkārt ir pietiekoši daudz!
Bet, atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma- lai viņš sāk, viņš sapratīs to, ka viņa zināšanu līmenis tiek izsmelts. Varbūt cilvēks sapratīs, ka viņš kaut ko dara, bet kaut kas tomēr nav līdz galam, vai dara kaut ko nepareizi, tas nozīmē, ka viņam ir jāgriežas pie speciālista.
Agri vai vēlu, viņš atradīs to naudu konsultācijai, bet no otras puses.. mēs dzīvojam jau tādā pasaulē, kad visi meklē iespējas, lai tikai kaut kur ietu.. Tu taču nevari aiziet nogriezt matus pie kaut kā, vai ne.. tad jau tepat ar šķērēm arī var nogriezt, vai ne (smejas)?


Tā gan ir jā (smejos). Kāda ir Tava filozofija attiecībā uz aktīva dzīvesveida piekopšanu, un kāpēc tas ir tik svarīgi?
Es esmu tikai par- no visām pusēm. Jebkurš cilvēks, kurš kaut 10% no savas dienas velta sev, parāda, ka viņa aktīvais dzīvesveids jau ir ar pozitīvo zīmi! Nav tāpēc jāvelta tam karjera, vai jāvelta kaut kāds.. fanātisks „es tagad tikai to vien darīšu!” Pilnīgi pietiek ar 10% dienā. Tu jau velti laiku sev, ja kaut lieku reizi apejot kvartālu..


..kāp pa trepēm, nevis brauc ar liftu!
Jā, tieši tā, tieši tā! Tas jau ir tas, jā!


Un kā šādā gadījumā tad rast to motivāciju? Uzkāpt pa trepēm, nevis braukt ar liftu?
Zini? Motivāciju, es domāju, radīt pašam sev ir ļoti grūti. Tie, kas ir cilvēki ar kādu mērķi, tie vienmēr radīs sev motivāciju. Bet ir tādi cilvēki, kuriem vajag, lai viņiem stāv klāt un liek to darīt. Principā, uz motivēšanu šādus cilvēkus ir ļoti grūti sagatavot. Tas nozīmē, ka šiem cilvēkiem, pirmkārt, ir jāsameklē sev iemesls..

..mērķis!

Mērķis, jā. Un tad tas cilvēks ir gatavs kaut ko darīt. Ja šis cilvēks sev to mērķi neredz, tad nu.. Tu zini, ka cilvēkiem šodien mērķi ir mazi un ļoti daudz, bet kā rezultātā nav tā mērķa, tā kopējā mērķa! Un tas nozīmē-ja viņš pārvietojas, viņš nesaprot, kāpēc viņš pārvietojas, ja viņš nodarbojas ar kādu aktivitāti, viņš nesaprot- kāpēc? Varbūt vispār viņš to dara tikai tāpēc, ka to dara, teiksim, visa grupa.
Bet tie cilvēki, kas zina, kas ir jādara, ko vēlas, un izkopj to, es domāju, viņiem tā pašmotivācija būs pietiekoši augsta. Tas nav tā, ka cilvēks atnāks, es iedošu motivāciju, tad viņš man sāks kustēsies. Protams, ka visi jau notic tam, bet.. viss ir pašos!


Kāda ir Tava ikdiena darbā?
Oooo..
Redzi? Tu taču redzi! Laiks ir saplānots minūti minūtē. Pārplānots minūti, minūtē! Un tad, ja man jāsaka, tad es pat šādam ritmam dzīvoju līdz tikai tāpēc vien, ka tas ir mans..

..aicinājums!
Aicinājums, jā! Un nav tā, ka es teikšu, ka es katru dienu tā gribētu, ir ļoti grūti nolēkt no šī ritma. Un tas nozīmē, ka brīžiem arī man ir jāmeklē šī motivācija- atrast to brīvo laiku sev. Bet patiesībā, ja es esmu šajā vāveres ritenī, tas nozīmē, ka viss notiek! Un man tas patīk!


Kas Tev darbā sniedz šo gandarījumu? Kas Tev ļauj griezties pa šo riteni atkal un atkal?
Es domāju, šo atbildi Tu pati zini! Tie esat Jūs- pacienti! Klienti, vienkārši cilvēki, sportisti, šajā gadījumā Tu nevari atslābt, ja Tev blakus ir cilvēks, vai ne? Un katrs, kas atnāk, viņš jau atnāk ar savu mazu problēmu, ar savu mazu, varbūt.. sāpi, varbūt prieku- padalīties ar Tevi! Un tad kāpēc nē? Un, ja Tu to gribi dzirdēt, ja gribi palīdzēt.. kāpēc nē?


Un vai Tu.. nu jā, Tu droši vien nemaz nevari saskaitīt, cik ir bijis tā, ka atnāk pilnīgi slimi, nevarīgi un aiziet lēkādami..? Es tikko pati sev galvā jau atbildēju- tā ir Tava profesija, taču!
Es, es domāju- 15 gadi pareizini ar 366 dienām un pareizini vēl ar vidējo- 35 pacientiem dienā- tā arī ir mana atbilde!


..fantastiski! Jā.. laikam arī tāpēc es jau piecus gadus atkal un atkal atgriežos tieši pie Tevis! Bez Tevis mēs nevaram!
Nu redzi! Patiesībā tā jau tas arī ir- es jau nāku tā kā magnēts! (smaida)


Vai Tev ir kādas papildus nodarbošanās? Vai tas vispār ir iespējams?
Man liekas, ka ļoti daudz cilvēku, kas ir autoritatīvi un kas paši ir ļoti mērķtiecīgi, viņi saka tā- manas dzīves misija- es daru to, kas man patīk, kur es atpūšos, kur es pilnveidojos, ko es mīlu, kur mana vieta ir! Protams, ka nosaukts tas vārds- darbs, visus biedēs, bet darbā jāprot tas viss- jāprot atpūsties, jāprot mācīties, pilnveidot zināšanas un realizēt! Un es domāju, ka līdz ar to pārējie mani mazie hobiji viņi ir pārāk mazi, lai es varētu nolikt tos darbam blakus.


Kas, Tavuprāt, ir labas veselības priekšnoteikums?
Cilvēks domā par to, ka viņš grib būt vesels. Ja viņš grib būt vesels, viņam vienmēr radīsies jautājumi- Kā? Cik daudz? Un kāpēc?

  • Kā? - kādā veidā? Ko es varu darīt lietas labā?
  • Cik? - cik man daudz jādara, lai es kļūtu vesels?
  • Un kāpēc?- kāpēc darīt citādāk, nekā to dara citi? Vai tas, ka darīšu citādāk, palīdzēs man vairāk? Tas nozīmē, vai es ārstējos ar medikamentiem, vai lietojot to, ko daba ir devusi- kustības, gaisu, sauli, tas ir tas, kas cilvēkiem bieži vien ir ļoti svarīgi, vai ne? Pēc iespējas sevi kopt, atjaunot, tādā veidā, lai viņš justos pietiekoši komfortabli.



Tad šo pašu paturpinot, vai uzskati, ka uzturam sportistu dzīvesveidā un vispār jebkura cilvēka dzīvesveidā ir liela nozīme, un vai tas spēj ietekmēt sportistu rezultātus?
Es domāju, ne vien tikai sportistiem, bet.. ēdiens, ēdienkarte katram cilvēkam ir jāveido pašam, un varbūt šeit mēs varētu runāt par motivāciju. Un, ja motivācija būs ēdienkartē, būs arī kustības, nevis otrādi. Ēdienkarte, protams, jebkurā gadījumā ikvienam ir svarīga, ne tikai sportistiem. Un tas ļauj šodien mums sasniegt ļoti augstus rezultātus, ja cilvēks domā, ko likt uz sava šķīvja.


Vai ēst un ko ēst pirms un pēc treniņa?
Zini? Jautājums baigi labs! Ja es Tev sākšu stāstīt, tad man droši vien vajadzētu sākt atcerēties kaut kādas dietoloģijas lekcijas, vai ne.. bet, īsumā es uzskatu, ka ēst Tu vari visu, nav tā, ka Tu kaut ko nevari ēst, vienīgais nosacījums- divas stundas pirms, un divas stundas pēc! Ja tu vienreiz pamēģināsi par daudz, nākamreiz..

..būs skaidrs!
Jā, tieši tā, būs skaidrs (smejas)! Bet atkal tad, kad tu uzreiz pēc sava treniņa nu TĀ paēdīsi, tik garšīgi, vai ne, Tev liksies- ārprāts! Es taču tik daudz esmu strādājis savās sporta nodarbībās, lai ietu un to visu tagad vienkārši apēstu! Tā kā mans ieteikums ir vismaz pareizi sadalīt savu laiku, kad Tu ēd, un tas arī ļaus to fizisko aktivitāti pilnveidot.

Par ēdienkarti var runāt tajā brīdī, kad Tu esi apņēmības pilns realizēt kaut kādu konkrētu mērķi- vai tās būtu kādas sacensības, vai tas ir tīri izejot uz sava ķermeņa labsajūtas veidošanu, nesaukšu to vārdu- forma, tāpēc, ka tas ir.. aiz tā aizķeras viss, un es domāju, ja šī intervija tā dēļ aizies kaut kur citur, tad man tas radīs.. khm, zināmus apstākļus- nevajag, nevajag! (smejas)


Par formām neturpinot, tagad man ir jautājumi, ko TopiVesles.lv lasītāji Tev vēlas uzdot!
Kurš ir, Tavuprāt, vai Tavā praksē ir vistraumatiskākais sporta veids? Vai tas lauž stereotipus par hokeju?
Es domāju, ka ikviens! Sports šodien ir kļuvis ļoti ātrs, agresīvs un no gada uz gadu, jebkurš sporta veids kļūst aizvien tehniskāks. Tas nozīmē, ka cilvēka ķermenis vairs nav tāds, kā iepriekš- kad tu aizgāji skolā uz sporta nodarbību un mēģināji sevi pierādīt kā labākais, izlikt no sevis visu.
Šobrīd tiek piestrādāts pie katras nianses un rezultātā rodas traumas jebkurā sporta veidā- vai tā ir peldēšana, vai tas ir futbols, hokejs, vai tā ir riteņbraukšana- nelaimīgi kritieni, no tā, ka ātrumi ir ļoti lieli, un tev ir jānotur koordinācija. Tā kā nav nozīmes šoreiz sporta veidam, ir svarīgi tas, ka sports ir kļuvis aizvien ātrāks, tehniskāks, kur cilvēkam ir jāsāk sagatavot sevi aizvien, aizvien vairāk.


Un kādas ir visbiežākās traumas un to cēloņi, vai tas ir teiksim arī sēdošs ofisa darbs, vai tikai sports?
Es domāju, ka šo jautājumu var dalīt divās grupās- sports un biroja darbs, jo tās ir divas pilnīgi dažādas grupas. Sportā tās vienmēr būs locītavas, vienmēr, vienalga, kura locītava, bet tā būs locītava! Mazkustīgais dzīvesveids- tur jau mēs runāsim par cilvēkiem, kuriem ir problēmas ar vispārēju ķermeņa attīstību, un nekad nevar zināt kas! Tikpat labi tie ir iekšējie orgāni- kardiovaskulārā sistēma, gremošana. Jo, ja jau viņš pieceļas no sava rakstāmgalda un salauž potīti, tas ir ēēē.. mēdz būt tādi gadījumi (smejas)!


Kādas ir Tavas domas par Crossfitnesu, kas šobrīd ļoti strauji attīstāst un gūst popularitāti?
Jebkura metode, jebkurš sporta veids, jebkurš jauns fiziskās attīstības novirziens, es domāju, ar kaut kādu virzību jau ir. Tas nozīmē, ka jauniešiem, ja viņiem ielu vingrošana, jogas nodarbības vai tas pats crossfits ir viņu aicinājums- super! Ne jau visi mums ir tādi, kas nāks tikai uz ārstnieciskajām vingrošanām, vai uz tenisu, vai basketbolu, vai uz hokeju! Es domāju, ka jebkurš novirziens ir izdomāts ar kaut kādu mērķi. Un pats svarīgākais- ar kustību.


Vai, Tavuprāt, skolās sportojam pietiekoši daudz?
Maz..par maz! Sportojam par maz, sporta nodarbības ir nekvalitatīvas, neinteresantas, es jau teiktu tā, man liekas, ka tajās nodarbībās vairāk pielāgojas pie pasivitātes, nekā pie aktīvām darbībām. Bet, protams, viss ir atkarīgs no pedagoga, kuram arī ir jāsaprot bērnu fiziskā attīstība.


Kāda ir Tava pieredze, vai augstas klases sportisti pārzina savu ķermeni, tas ir, vai latvieši ir izglītoti pietiekami, lai netraumētu sevi un pareizi iesildītu?
Es domāju, Latvijā nu jau ir, nu jau ir izglītoti, nav tā, ka atnāk sportists pie manis un viņš nezina, kas viņam sāp, ka parāda ar pirkstu tikai. Ļoti daudz šobrīd jau saprot, kas notiek, un ļoti daudzi šobrīd strādā uz profilaksi. Lai es teiktu, ka Latvija ir banānu republika šajā jautājumā- tā nav! Ir ļoti labi izglītoti jaunieši, un sportisti jau par sevi domā!


Cik svarīga ir iesildīšanās un atsildīšanās? Un ko tas dod?
Es parasti saku tādu formulu- 20min iesildāmies, 20min vingrojam, 20min atsildāmies, tātad 60min mēs esam vingrojuši.


Un ko es daru tajās divās stundās.. ?
Tas nozīmē, ka Tu savu laiku sadali uz visu treniņu- 40min iesildies, 40min galvenā daļa, kad ir smagi drusku (smaida) un pārējo tā mierīgi.


Kādas ir iespējamās traumas, kas var rasties neiesildoties?
Tā praktiski ir jebkura saite, muskulis, cīpsla, tā pati locītava, ja tā nav pietiekoši attīstīta. It īpaši tiem, kuri regulāri ar to nodarbojas- sporto un neiesildās, es domāju, ka sagaida mikro traumas, viennozīmīgi! Bet tas nekad nav tā, ka tas viņam notiks šodien vai rīt. Ja cilvēks pārsvarā neiesildās, tad viņam pienāks tā reize, tā diena, kad notiks.. misēklis! Un tad mēs viņam varam teikt- Tu neiesildījies. Un tad viņš Tev vēl pajautās- a kas tas ir?
Tā kā es vēlreiz atkārtoju- cilvēks pats zina savu ķermeni, pats jūt, pats zina, cik viņam vajag, Tu viņu vari saukt par sliņķi vai aizrādīt, ka viņš nevēlas iesildīt savu ķermeni, bet patiesībā pats cilvēks jau jūt, cik viņam vajag!


Vai ir pamatots teiciens- „Pēc treniņa vienu aliņu jau var?”
Pilnīgi droši (atbild, nesagaidot jautājuma beigas)! PILNĪGI droši! Es esmu par to! Vēl jo vairāk tāpēc, ka parasti čaļi, kā viņi saka- nedaudz atlaiž! Un, cik es vismaz zinu, alū ir daudz visādu vitamīnu, kas ļauj tam visam būt un to visu pēc tam izčurāt ārā, tā kā es neredzu tur neko sliktu! (smejas)


Kā pie Tevis notiek treniņi, un kā pie Tevis var pieteikties?
Pamatā, jāsaka tā, cilvēks pie manis nokļūst caur tiem, kuri ir izbaudījuši manu „smago” roku, un tad viņi saprot to, ka laikam šis speciālists domā, rūpējās un spēj orientēties problēmā. Tas nozīmē, ka es noteikti viņu apskatu, jebkurā gadījumā. Un tad, kad es esmu apskatījis klientu, es vienmēr sastādu plānu.
Pacients pamatā tiešām strādā pēc šī plāna- iet sagatavošanas darbi, iet ķermeņa apzināšana iet darbs ar to, vai tu esi pietiekami motivēts uz strādāšanu ar sevi, vai tu spēj savu ķermeni savākt. Un, ja Tu spēj savākt savu ķermeni, tad jau sākās vairākas metodikas, kādā veidā tu savu latiņu pacel nedaudz augstāk.
Un nokļūšana pie manis notiek tik tiešām vislielākajā mērā no mutes mutē, no drauga draugam, no ārsta uz ārstu, no komandas uz komandu! Nav vajadzīgi šobrīd plakāti, nav vajadzīgi saukļi, nav vajadzīgi..

..Zāle tāpat ir vienmēr pilna!
Tieši tā.. tu redzi, cilvēkam atliek vien parādīt to savu rūpi. Jo tomēr tas ir aprūpes bizness, liels aprūpes bizness, ka tu rūpējies par cilvēku, par viņa veselību, par cilvēka labsajūtu. Ar pienākumu- mīlēt viņu. Jo mīlēt var visādi.. es mīlu Tevi, godīgi pasaku (smejas), un tā rezultātā, apzinoties to, ka mīli tos, kuri vēršas pie tevis pēc palīdzības.. cilvēkam tā motivācija rodas pavisam citādāka, viņš saka: „Vāau..!” Par darbu, ko dari.. un tā ir tā mana motivācija- ja es mīlēšu, viņš arī mīlēs. Ja viņš uzskatīs, ka tas viņam ir par skarbu, par smagu, viņš meklēs vieglāko variantu, vieglāko ceļu.. vienmēr!
Es gribu, lai lasītāji no šīs intervijas paņem to, kas viņiem patīk vislabāk! Jo jebkurš jautājums, kas tiek atbildēts, tiek atbildēts lielāko tiesu no manas pieredzes, un katrs varbūt spēs izmantot kaut mazumiņu, no manas pieredzes un spēs saprast, kas viņam ir vajadzīgs. Un, ja viņš būs tas, kurš nodos šo informāciju tālāk, lai viņš ir drošs par to, ko es spēju, par to, ko es daru, un par to, ka tas viss tik tiešām palīdz!


Liels paldies Tev no manis un visu to cilvēku vārdā, kas turpina pie Tevis nākt un atgriežas atkal un atkal!
..zini kā? Es nekad nesaku ” lūdzu”, es vienmēr saku tā- turpinām!
Tā turpināt! Veselība- tā ir nepārtraukta rūpēšanās mūža garumā pašam par sevi. Ja Tu turpināsi rūpēties, vienalga kurā pasaules malā.. Tu jutīsi to, ka tas, ko tu dari, ir pareizi, tu tiešām fiziski to jutīsi!
Sports, tā ir nedaudz novirze no normas, kā es saku. Dievs neradīja sportistus, Dievs radīja cilvēkus. Cilvēkam viss mūžs jārūpējas par sevi, ja cilvēks mūžu rūpēsies par sevi, tici man, būs mazāk saslimšanu, mazāk traumu, mazāk cilvēki ļausies kaut kādām negatīvām emocijām, mazāk viņi stresos, jo tad, kad cilvēks būs pavingrojis, pasportojis, kaut vai nogājis kādus liekus kilometrus, viņš negribēs neko, bet viņš būs mierīgs, laimīgs, tāpēc, ka viņš būs to paveicis pats.
Tas viss ir tas, kas man patīk, bet ne vienmēr citi to saprot, redzi, tāpēc ka tas jau cilvēkos reizēm atstāj lielas pēdas, jo tas ir grūti- cīnīties ar sevi.. aaahhh.
Bet es īstenībā esmu laimīgs, tie, kas nāk pie manis- pareizini to ciparu.. tad Tu sapratīsi, cik viņi daudz ir- tie laimīgie, tā kā tā.. redzēs.. lūk tā..!

 

 

Autors: Ance Anna Šternberga

Pārmaiņas dzīvesveidā prasa milzu pūles, enerģiju un piespiešanos, taču vairāk par visu es zinu, ka tas ir tā vērts.



Komentāru nav

Pievienot komentāru


Lūdzu autorizējieties, lai varētu pievienot komentāru:

DR FB