Lonijas iedvesmas stāsts- jautājumos un atbildēs!


Lonija- meitene ar plašu sirdi, lielu apņēmību un gribasspēku. Meitene, kuras ceļš uz apzināšanos arī vedis caur reimatoīdā artrīta pieredzi, taču arī šis ir stāsts par izdošanos, par atveseļošanos, par to, ka viss ir iespējams! Reiz Lonija arī savu dzīvi mērīja uzvarās- pār savu Ego, pār sāpēm, pār šaubām par neizdošanos. Taču šobrīd, uzsākot daudz dziļāku ceļu uz apzināšanos, Lonija atzīst, ka šobrīd viņas dzīvē nav nekā tāda, ko vēlētos uzvarēt un arī šaubu nekādu  vairs nav- "es esmu pilnīga mierā ar visu notiekošo un ne ar ko necīnos un nebaidos!"  Šobrīd Lonija jau gandrīz gadu ir aizbraukusi prom no mājām, lai dziedinātu savu ķermeni, prātu un dvēseli. Šis posms aizsākās Indijā, ārstējoties, mācoties un pilnveidojoties, taču šobrīd viņa ir nedaudz pietuvojusies Latvijai, un pasniedz jogas nodarbības Tenerifē. Jaunā jogas skolotāja atklāj "stīvums ir pazudis, es nekad neesmu bijusi tik lokana! "

 

Loniju es iepazinu Bērnu slimnīcā, kad tiku hospitalizēta uz izmeklējumiem un verdikta izsniegšanu. Jau pāris dienu laikā mēs ar Loniju atklājām savu "99% līdzību vienai ar otru", ko atceros vēl šodien! Tās bija vienkāršas lietas, tās bija intereses un hobiji, un tā bija arī diagnoze. Atceros kā Lonija minēja par sulu kūrēm, kuras viņai palīdzējušas, toreiz viņa neēda šokolādi, norādīdama uz kādu svētu uztura grāmatu, kurai apzinīgi sekoja. Man likās neiespējama dzīve bez šokolādes, taču ar interesi klausījos Lonijas apņēmībā un stāstā. Šodien Lonijas stāsts ir ievirzījies jaunā gultnē- ar jaunām emocijām, pieredzi un jaunām zināšanām, kuras viņa ir gatava vest mājās uz Latviju, lai turpinātu šo atveseļošanās ceļu, palīdzot ar autoimūnām saslimšanām arī citiem. Par Lonijas gaitām vairāk lasi viņas iedvesmojošajā blogā lonijainspires.wordpress.com



Kā Tu atklāji savu diagnozi?

Stāsts ir garš – jau pavisam maziņa būdama, bieži slimoju ar angīnām, nieru saslimšanu, sūdzējos par locītavu sāpēm, bieži biju slimnīcās – vecāki domāja, ka kājiņas aug, tāpēc sāp!
Bērnībā nodarbojos ar slēpošanu, slēpot patika, bet vasaras nometnēs pārdzīvoju, jo nekad ar sportu nepadevās! Dejoju Dzirnās, un atceros kāda mēģinājuma laikā ieklemējās celis un visi bija pārliecināti, ka tas ir menisks! Vienu gadu aizbraucām uz Ēģipti un pēc snorkelēšanas jutu, ka ieklemējies žoklis, nevarēju ne aiztaisīt ne attaisīt. Atbraucot uz Latviju, devāmies uz Stomatoloģijas institūtu un domājām, ka notikusi trauma – bet ārsts teica, lai uztaisu analīzes un dodos uz konsultāciju pie Reimatologa! Tad nu sākās regulāra dzīvošanās pa slimnīcām sakarā ar artrītu!

 

Kāds cilvēks Tu biji pirms saslimšanas? Raksturā, ieradumos..?

 Godīgi sakot, sevi neatceros pirms slimošanas – kad biju pavisam maziņa vecāki un vecvecāki teica, ka biju jautra maza apalīte, kas plikām kājiņām skraidīja pa laukiem, citādi augot biju no tiem bērniem, kas visu laiku slimoja, kā švammīte uzsūcu visus vīrusus!


Kādi bija Tavi simptomi, kāpumi un kritumi? Kas atviegloja situāciju?

Sāpes bija ceļos, gūžas locītavās, žoklī – pēc tam, kad pirmo reizi slimnīcā dabūju devu ar sulfasalazīnu (pretiekaisuma medikaments, darbojas kā imūndepresants), sākās visas pārējās locītavas – roku pirksti, elkoņi, ar laiku potītes un pleci!
Dieviņam pasakos, ka artrīts nekad nav bijis ļoti smags – bija sāpes un liels stīvums, bet iztiku bez locītavu izmaiņām un deformācijas! Laikapstākļi- sausums, saule noteikti atviegloja situāciju, taču mitrs klimats, tieši tāds, kāds ir Latvijā atveseļošanās procesu padarīja daudz grūtāku. Pretsāpju zāles arī noteikti līdzēja tad, kad sāpes bija tiešām nepanesamas, taču vectēva rokas un reiki terapija bija vieni no vislielākajiem palīgiem! Laikā, kad bija remisija, izliku sevi visu, enerģija bija milzīga un vajadzēja iztrakoties, pēc trakošanas, protams, sekoja attiecīgais rezultāts! Paziņās, draugi un skolas biedri mani reti redzēja švakā stāvoklī – vissmagāk bija vecākiem, redzot, ka es nevaru saņemties un pavadu laiku gultā!


Kādas ārstēšanas metodes tika pielietotas? medikamenti, Rietumu medicīna?

Pārsvarā manā dzīvē dominēja alopātiskā medicīna – metotreksāts, sulfasalazīns. 2006. Gadā man piešķīra Enbrelu – bioloģiskās zāles, ko injicēju sev muskulī divreiz nedēļā – tas ļoti palīdzēja artrītam, bet nodarīja pāri manam pārējam ķermenim – hronisks nogurums, biežā slimošana ar vīrusiem, vājums, herpes zoster jeb jostas rozes, kas savienojās kopā ar trīszaru nerva iekaisumu – pat nevēlos atcerēties tās milzīgās sāpes! Pietūkums, disbakterioze, kuņģa erozija, hronisks nieru pielonefrīts utt., tās visas bija blaknes no zālēm. Starp citu, tikai nesen man tika atklāta celiakija un piena produktu nepanesība, kuru neviens ārsts pat iepriekš neminēja un neizmeklēja kā iespējamību reimatoīdā artrīta pasliktinājumiem un iespējams cēlonim tik daudzām problēmām. Uzskatu, ka celiakija var būt arī zāļu radīta problēma.

Paralēli meklējām alternatīvās metodes – dziedniekus, reiki terapeitus, sulu kūres (kas man vienreizēji palīdzēja), kriosaunas (kas mani uzcēla uz kājām)-, klimata maiņa un akupunktūra arī noteikti bija lieli palīgi. Man palīdzēja viss, bet ar laiku es pie visa pieradu un nekas līdz galam nepalīdzēja! Arī vecākiem šis ir smaga dzīves skola, redzēt savu bērnu slimu, kā arī tā finansiālā puse.. slimot neizmaksā lēti.

Bet tagad es zinu, ka šis autoimūnais antigēns, kas manī sēdēja, bija mana nesaprašana, ka tikai es pati varu sevi izārstēt. Ir jādziedinās no iekšienes, jāmeklē cēlonis. Kopš atklāja artrītu un sākām meklēt kā izārstēt to un pārējās slimības ir pagājuši 13 gadi, pēdējos divus gadus esmu pievērsusies Indijas tautas medicīnai jeb Ajurvēdai!


Kā nolēmi par labu netradicionālajai medicīnai, un kas bija Tavi pirmie mēģinājumi? Tavs ceļš netradicionālajā medicīnā?

Ceļi jau bija aizsākti labu laiku – Vectēvs bija tas, kas mani uz šī ceļa uzlika –  ne tik daudz uz netradicionālo medicīnu, kā uz garīgo attīsību! Es no bērnības augu kopā ar viņu, runājot par dzīvēs jēgu, vērtībām un sevis apzināšanos. Tieši šīs ir tās lietas, kas mani ir izmainījušas un izārstējušas – netradicionālā medicīna ir tikai piedeva. Viss tas, ko vectēvs man bija stāstījis, mācījis manī vienmēr ir bijis un snaudis. Pusaudžu gados es to visu biju aizrakusi ciet, jo jaunieši apkārt par mani smējās – Lonija un viņas kosmoss! Es baidījos būt pati un kļuvu par tādu kā visi! Līdz es augu un vectēva pēdējos dzīves gados atkal pavadīju daudz laika ar viņu runājot un iedvesmojoties no viņa dzīves gudrības. Es pamazām notīrīju savu apputējušo pūralādi un nodarbojos ar sevi.

 Indija un mans Skolotājs tikai šīs lietas atgādināja un tagad man tās ir jānostiprina praksē un jāiet šis ceļš – nekad nevar zināt, cik ilgs tas būs, lai es saprastu savu būtību, tā var būt viena dzīve vai vairākas! Bet jo vairāk strādāju pie sava Ego mazināšanas, savu vēlmju un gaidu mazināšanas, es palieku veselāka un laimīgāka!
Uz Indiju pirmo reizi aizlidoju 2013. gada Janvārī. Pēc slimnīcā pavadītā laika ar nieru iekaisumu un stipru antibiotiku kursa es biju tik ļoti “nost”, ka vecāki izlēma mani sūtīt uz Indiju – Milzīgs paldies viņiem par atbalstu! Es aizbraucu uz Indiju – mazu Ajurvēdas klīniku, kur piektajā paaudzē strādā ārsts, kas orientējas  autoimūno slimību ārstēšanā – un divu mēnešu laikā es izmainījos pa 180 grādiem! Rezultāti bija apbrīnojami! Tomēr atgriežoties mājas, straujas klimata maiņas dēļ, es atkal biju slimnīcā, tās pašas nieres dēļ.

Slimnīcā, domādami, ka esmu atvedusi infekciju no Indijas, man atkal tika dotas stipras antibiotikas, kuras- visu labu, ko biju ieguvusi- atņēma kā nebijušu! Otro reizi uz Indiju devos tā paša gada Oktobrī, pavadīju tur pusotru mēnesi un atgriežoties Latvijā, mēs (es ar vīru) divu mēnešu laikā izlēmām, ka dosimies uz Indiju uz nenoteiktu laiku, lai uzlabotu manu veselības stāvokli. Tā no 2014. gada Janvāra esam prom – augusta beigās  pametām Indiju un nu esam nokļuvuši Kanāriju salās, kur pārziemojam saulainas un siltas dienas!


Kā ir mainījusies Tava pasaule, dzīves redzējums šobrīd un veselības stāvoklis?

Mans veselības stāvoklis ir neticami uzlabojies! Tenerifē katru darba dienu vadu Jogas Asanas nodarbības, paralēli mostoties 5:00 no rīta un praktizējot savu rīta rutīnu, kas arī ietver asanas. Lai vai  kā es Mīlu dalīties ar citiem un palīdzēt, darbs ir fizisks un nedēļas beigās reizēm jūtu sāpes gūžās vai kādā citā locītavā, bet stīvums ir pazudis, es nekad neesmu bijusi tik lokana!

Ēdienu cenšos ēst veselīgi – Nelietoju glutēnu saturošus produktus un piena produktus sakarā ar nepanesību, un esmu veģetāriete jau vairākus gadus!

Starp citu,  Indijā jau arī gāja kā pa kalniem, man uz astes kaula atradās cista jau vairākus gadus, un Jūnijā bija pamatīgs saasinājums, gulēju Indijas slimnīcā, lietoju antibiotikas, naktis negulēju, bija noteikta operācija atgriežoties Eiropā, taču tad.. kā Dieva pirksts- mēs ar vīru atcerējāmies par dabas vienreizējo dāvanu- Kurkumas sakni, kuru sāku lietot kopā ar kokosriekstu eļļu, kā rezultātā atbrīvojos no cistas un izvairījos no liekas operācijas. (Vairāk par šo Lonijas pieredzi lasi šajā rakstā) Tas par fizisko veselību!

Garīgi – manuprāt iekšējam stāvoklim ir vislielākā nozīme. Tikai tad, kad mēs esam līdzsvarā ar sevi un sevi pieņemam tādu kādu mēs esam un sākam sevī ieklausīties, tikai tad mēs pieņemsim apkārtējo Pasauli, cilvēkus, dabu, vidi..  un tikai tad mēs būsim veseli! Pēc ājurvēdas cilvēks ir vesels tikai tad, ja Prāts, Dvēsele, Ķermenis un Maņu orgāni ir harmonijā. Ja mēs neesam harmonijā ar vienu no šīm lietām, tad mēs nevaram sevi uzskatīt par veselu! Sevi ir jāpieņem, jāpieņem ir Visums tāds kāds tas ir! Un ir jāmīl! Tā es cenšos dzīvot no visas sirds un tas man dara veselu!


Kā Tu redzi savu saslimšanu šodien?

Zinu, ka mana slimība ir mana karma  – es to zināju jau no bērnības, tikai nevarēju iedomāties, ka es agrāk esmu darījusi nepareizas lietas (agrāk – iepriekšējā dzīvē) , nevarēju pārkāpt pāri tādai domai. Tagad saprotu, ka tā ir taisnība, un Dievs man ir devis misiju- iziet cauri šai dzīves skolai, lai gūtu pieredzi un palīdzēt citam. Tāpēc es nevaru apgalvot, ka artrīts ir ārstējams vai neārstējams, mums katram, kurš ir saslimis ar hronisku slimību ir iemesls, kāpēc tas tā ir noticis un iemesls katram ir cits! Es joprojām ārstējos un ārstēšos visu mūžu – tiklīdz aizmirsīšu par sevi, tā viss sāksies no jauna!

 

Kādu Tu redzi savu nākotni?
Nākotnes plānu tādu nav! Ir viens vislielākais mērķis – sadarbībā ar Indiju izveidot alternatīvās/alopātiskās medicīnas klīniku, bet lai nokļūtu uz šo mērķi jāpaiet ilgam laikam un ir vēl tāls ceļš jāiet un šis ceļš arī ir mana nākotne.. visādi citādi neko neplānoju – dzīvoju šeit un tagad! Atrodoties pastāvīgā pagātnē vai skrienot visu laiku kā vāverei ritenī un domājot, kas būs rīt var palaist garām šodienu! Esmu pilnīgā mierā un Laiks mani nebiedē!


Tavs novēlējums TopiVesels.lv lasītājiem un cilvēkiem ar tādu pašu vai līdzīgu problēmu!

Es novēlu būt vairāk ar sevi! Es nerunāju par sevis lutināšanu ar uzturu, masāžām utt., bet vienkārši būt ar sevi vientulībā vairāk neko nedarot, pierast pie sevis – Jums neviena cita nav kā tikai Jūs paši! Ikdienā mācoties, strādājot, rūpējoties par ģimeni mēs par sevi aizmirstam.. ir gadījumi, kad Dieviņš cilvēkus, kas vienmēr bijuši veseli un skrējuši pa dzīvi kā traki, pēkšņi apstādina ar slimību vai kādu negaidītu notikumu, jo cilvēks pats nav apstājies. Kā savādāk cilvēka uztveri izmainīt? Ar kādu negaidītu pavērsienu, kas liek beidzot sākt saprast dzīves pamatvērtības, kas beidzot liek saprast, ka mums ir jābūt vairāk ar sevi!
Mēs pat mūsdienās vairs nemākam kontrolēt savu ķermeni, kur nu vēl domas – bet kā tas var būt? Tie taču esam mēs, bet reizēm paši sev esam tik sveši!
Tad nu novēlu būt ar sevi, mīlēt sevi un būt mierā – un Jūs redzēsiet kā dzīve izmainīsies pa 180 grādiem!

 

Autors: Ance Anna Šternberga

Pārmaiņas dzīvesveidā prasa milzu pūles, enerģiju un piespiešanos, taču vairāk par visu es zinu, ka tas ir tā vērts.

1 komentārs:

  • Šis te silda sirdi,paldies par šo stāstu,paldies Lorijai,ka viņa ir,paldies Jums,par šo blogu.
    Lai laimīgi!


Pievienot komentāru


Lūdzu autorizējieties, lai varētu pievienot komentāru:

DR FB