Inese Prisjolkova - izvēlies ieelpot laimi un mīlestību!


Es gribētu teikt, ka šī ir jau otrā vai pat trešā tikšanās ar Inesi, jo pirmās divas reizes tikāmies caur viņas sarakstītajām grāmatām „Ieelpo laimi un mīlestību” un „Ieelpo laimi un mīlestību 2”. Tā bija saruna visas grāmatas lasīšanas laikā, saruna ar autori, saruna ar sevi. Šajā intervijā uzzini vairāk par Ineses ceļu, laimes terapiju un kā šo terapiju izbaudīt dienu no dienas, nekad nepārstājot būt laimīgs!

Ar Ineses vēstījumu pasaulei- ka ik viens var būt laimīgs šeit un tagad, pirms 3 gadiem, es uzsāku savu Laimes terapiju, un es varu teikt tikai vienu, tas bija iespējams manas dzīves apzināti laimīgākais posms. Tā ir nebeidzama un bezgalīga laime, kad iemācies dzīvot šeit un tagad, kad iemācies būt sevī, sajust sevi, mīlēt sevi, mīlēt katru lietu, parādību un būtni sev apkārt, just līdzi, pieņemt, plūst līdzi, nogaidīt.. tas nav prieks par dzīvošanu, tā ir laime par esību.

 

Caur Ineses grāmatu „Ieelpo laimi un mīlestību” es sajutu to mīļumu, ko viņa bija ielikusi katrā rindā, es sajutu sevi, es lasīju sev jau tik ļoti pazīstamās domas un idejas, es lasīju sevi spogulī.

 

Es zināju, ka šis cilvēks ir daļiņa manis, un man viņš ir jāsatiek dzīvē, lai iegrieztu enerģiju vēl tālāk, vēl spēcīgāk. Tikšanās ar Inesi tiešām bija dāvana, un man ir patiesa laime tajā dalīties ar Tevi.

 

 

Lūgšu īsumā pastāstīt, kas Tu esi, un ar ko Tu nodarbojies?

Mani sauc Inese un es esmu Pavasara studijas vadītāja, es esmu uzrakstījusi vairākas grāmatas, bet droši vien, ka viszināmākā ir „Ieelpo laimi un mīlestību”.

 

Acīmredzot gadu gaitā es biju nonākusi pie kaut kāda daudzuma zināšanām, kuras es nevarēju paturēt pie sevis. Un es gribēju ļoti ļoti ar to visu dalīties, man likās, ka tas ir milzīgs atklājums, ka cilvēks var dzīvot laimīgi, nesarežģījot sev dzīvi un neizgudrojot problēmas. Cilvēks var vienkārši nolemt, ka no šī mirkļa, viņš turpmāk dzīvos ļoti ļoti laimīgi.

 

Un tas bija tāds, varētu teikt 20 gados veidots, pieredzes uzkrājums, kuru es sasistematizēju, jo es pēc izglītības esmu pedagogs un man ir viegli sistematizēt kaut kādās metodikās, kaut kādās struktūrās, informāciju, kura manī ir.

 

Es viņu sistematizēju un sāku vadīt seminārus, un es redzēju, ka cilvēki ļoti daudz pieraksta un es domāju priekškam viņi pieraksta (smejas), viņi taču nākuši sarunāties ar mani! Un tad es sapratu, ka es varētu kaut ko uzrakstīt, lai viņiem jau būtu rokās materiāls- tas, ko es runāju.

 

Šī grāmata tā apmēram arī tapa, kā izdales materiāls tiem, kuri nāk pie manis uz semināriem, lai viņiem uzreiz priekšā būtu materiāls, kurā ir apmēram tas, par ko es runāju, ko stāstu. Faktiski, pēc grāmatas, ja pēc punktiem visam iziet cauri, savu dzīvi var riktīgi sakārtot!

 

Var! Es zinu, ka var! Grāmatā Tu runā par laimes terapiju, tā būtībā ir tāda kā rokasgrāmata laimes terapijai. Vai Tu vari izstāstīt, kas tad īsti ir tā laimes terapija?

Tad, kad cilvēks nolemj, ka viņš būs laimīgs, līdz brīdim, kad viņš patiešām no rīta mostas un ir laimīgs, tur paiet kaut kāds laiks, kurā mēs mainām savus iepriekšējos paradumus uz jauniem paradumiem, jo ar tiem iepriekšējiem paradumiem mēs nebijām laimīgi!

 

Tagad mums ir jāiemācās domāt citādāk, dzīvot citādāk, izturēties pret sevi un citiem cilvēkiem citādāk un no sākuma tas nevedās.. un tad mēs visādi sev atgādinām, skaitām afirmācijas, dažreiz mēs taisām dārgumu kartes, izliekam sev apkārt visādus simbolus, nieciņus. Un tā nav nekāda elkdievība, vai īpašie rituāli, ko mēs tur veicam, tie ir vienkārši tādi maziņi atgādinājumi mūsu zemapziņai, ka mēs esam uzkāpuši uz jaunas takas savā dzīvē, un šo visu periodu, kamēr mēs nodarbojamies paši ar sevi, tiktāl lai ikdienā būtu laimīgi un par to pat īsti nepiedomātu, es esmu nosaukusi par laimes terapiju.

 

Tas būtībā ir tas pats kā mēs mācāmies braukt ar mašīnu, ir kaut kāds periods, kurā mēs ejam pie instruktora un mācāmies braukt. Un tad šajā analoģijā mācīšanās braukt ir tā terapija un terapeiti esam mēs paši, un pacienti- arī mēs paši. Nevajag mums būtībā ne skolotāju, ne ārstu, ne kādu speciālistu, mēs vienkārši visu varam izdarīt paši.

 

Vajag tikai sākt!

Jā tieši tā, vajag tikai sākt.

 

 

Kā Tu pievērsies laimes terapijai? Kas lika mainīt Tev savu ierasto ceļu?

Dzīve.. bet vispār, manuprāt, es piedzimu ar šiem jautājumiem. Es ļoti agri mammai jautāju un vispār uzbāzos visiem cilvēkiem ar jautājumiem, kā būt laimīgiem, kā pareizi dzīvot, kā satikt savu īsto, kā apprecēties, kā iemīlēties, kā nodzīvot visu dzīvi ar šo cilvēku, man tas viss likās tik ārkārtīgi globāli.

 

Tagad atskatoties es jau saprotu, ka tas bija mans dvēseles ceļš, un es to ļoti labi zināju gan 5 gadu vecumā, gan 15, es tikai caur savu personību nevarēju vēl noformulēt, ka man ar to patiešām būs jānodarbojas. Iekšēji tā kņudoņa man bija.

 

   Es esmu no meklētājiem, es esmu gājusi gan dažādām reliģijām cauri, gan studējusi Bībeli, meklējusi šo pamatu svētajos rakstos un tagad es varu arī pateikt, ka tur ir visas atbildes.

 

Bet toreiz, deviņdesmitajos, kad es to visu lasīju, es to tā nevarēju savienot ar ikdienas dzīvi un, atbilstoši tam, kas tur rakstīts, izmainīt to savu ikdienu tā, lai es patiešām būtu laimīga.

 

Tad es turpināju meklēt, turpināju lasīt dažādus autorus, man ir tādi skolotāji Grandi, kurus es neesmu dzīvē satikusi, bet kuru darbus un pašus vērtēju ļoti ļoti augstu, piemēram, Sergejs Lazdarevs no Krievijas, Luīza Heija no Amerikas. Esmu satikusi Valēriju Siņeļņikovu; ar vīru bijām aizbraukuši un 10 dienas dzīvojām Siņeļņikova izveidotajā bāzē, „Svetočā” („Cветоч” no krievu valodas).

 

Tā kā man liekas, ka es ļoti tā apzināti esmu gājusi šo ceļu un tas viennozīmīgi ir mans dvēseles ceļš. Es nevarēju to nedarīt.

 

 

 

Tas tā vienkārši dabīgi nāk.. es zinu to sajūtu, jo man arī ir tā. Es vispār uzskatu, ka mana ģimene (smejos), nu arī.. nu nav tāda no tā galējā vidusslāņa. Mēs vienmēr domājam kaut kā citādāk, ka tas viss, kas ar mums notiek, ar visu ir saistīts. Nekad nav tā, ka tas ir slikts, vai tas ir labs, un kāpēc viņš man tā un kāpēc es šitā? Vienmēr ir apkašā jautājums „ko es esmu izdarījis tādu, ka man tas ir jāpiedzīvo, ka man tas ir jāredz”? Es pat tā laikam arī esmu audzināta, tā varētu teikt! Un man arī liekas tā ir tāda, kā dāvana, ja uz dzīvi Tu vari paskatīties tā..

Man liekas, ka vispār šis laiks, kurā mēs dzīvojam ir milzīga dāvana. Mēs esam tik ārkārtīgi gudras, viedas un ziņkārīgas dvēseles, ka mēs esam gribējušas piedzimt tieši šajā laikā. Nu ir sācies jaunais laikmets, un debesis ir atvērtas un informācija vienkārši gāžas pār mums.

 

Īstenībā es jau vēl paspēju piedzīvot to laiku, kad jumts bija ciet un informācijas nebija, un mēs neko par šo visu nezinājām. Un tad, kad šie vārti vērās, un tad, kad viss nāca virsū.. Tu nesaprati, kas ir kas, un no sākuma viss likās, ka ir pa īstam. Un tikai tad Tu saproti, ka Tev ir jāsāk vērtēt, ka Tev ir jāsāk sašķirot to, kas Tev der no tā, kas Tev neder! Un.. es esmu sajūsmā, ka es varu dzīvot šajā laikā!

 

 

Tā ir dāvana, tā tiešām tāda ir!

Kā Tu aprakstītu savu dzīvi un iepriekšējās sajūtas pirms laimes terapijas un šobrīd, kad laimes terapija ir tava ikdienas sastāvdaļa? Kādas ir tās galvenās atšķirības?

Nu zini kā, laikam jau viss notiek likumsakarīgi. Pirms laimes terapijas es visu darīju pašas spēkiem caur Ego. Nu vienkārši cīnījos! Ja kaut kas notika, tad es cīnījos, ar prātu mēģināju izgudrot, un kaut ko tur salikt pa plauktiņiem. Protams, ka Tu dabū entos belzienus, punus un zilumus, un tad ir grūti.

 

Debesis no augšas jau uz visu to skatās, un ļauj Tev to visu arī darīt, bet vienā mirklī ir pilnīgi skaidrs, ka šādam cilvēkam dos tādas situācijas, kurās viņš netiks galā. Tikai tāpēc, lai viņš saprastu, ka Dievs ir klātesošs mūsu dzīvē un, ka mūsu Ego ir vienā brīdī jāļauj vieta dvēselei un jāsaprot, ka Tu caur savu dvēseli esi saistīts ar Dievu, ar visuma zināšanām. Un tad, kad Tu izvēlies caur dvēseli darīt, tad viss atrisinās pats no sevis.

 

Lūk, tad tā arī ir atšķirība, kā es toreiz dzīvoju, un kā dzīvoju tagad, ja es uzreiz kaut ko nevaru atrisināt, es pagaidu.. kamēr tas atrisināsies pats no sevis. Un tā ir brīnišķīga sajūta, Tu nenomokies, necīnies, nenodari ļoti daudz sev pāri. Vienkārši izbaudi arī to grūtumu, kas ir Tavā dzīvē.

 

Tas grūtums jau nekur nepazudīs, es to vienmēr atkārtoju arī savā laimes terapijā, lai mēs nemānām sevi, ka laimes terapija nozīmē bezrūpīgu dzīvi- būs grūti, bet šoreiz Tu zināsi, kā justies laimīgam arī tad, kad ir grūti!

 

 

(aizdomājos) .. es tagad iedzīvojos tajā sajūtā, kas man bija pirms tiem 3 gadiem, kad pirmo reizi izlasot, aizvēru Tavu grāmatu, ieelpoju un sapratu, ka no šī brīža esmu laimīga! Fantastiski!

Jā, bet pirms tiem 3 gadiem tā Tev bija iemīlēšanās, tad, kad Tu uzzināji, ka, jā patiešām..tā tas var būt! Un pēc tam, tas, kas ir tagad - tā ir mīlestība. Un mīlestība no iemīlēšanās atšķiras, jo iemīlēšanās ir tāda ļoti, ļoti eiforiska, bet kā mans vīrs saka- mīlestība ir tad, kad iemīlēšanās aug un pāraug. Mīlestība ir daudz skaistāka, daudz dziļāka, viņa ir pa īstam, viņa ir uz visu mūžu. Jo laimes terapija mums ir uz visu mūžu, mums tiek dota šī laime klēpī uz visu mūžu.

 

 

Ar ko Tu sāki savu laimes terapiju?

Es sāku ar vienu soli, tad, kad es kāpu pāri savas pašreizējās mājas slieksnim pirms 10 gadiem, es nolēmu, ka, lūk, šeit un no šī brīža turpmāk es vienmēr būšu laimīga.

 

Pēc tam es sev to ļoti daudz atgādināju, kad man nāca niķi virsū un kad man bija grūti, vai ne tā diena trāpījusies.. bet Tu taču izvēlējies būt laimīga, Tev ir Tava brīva griba. Tu vari izvēlēties. Jo Tev ir izvēle paskatīties uz šo situāciju caur grūtumu un Tu vari paskatīties uz šo pašu situāciju caur vieglumu. Ja mēs izvēlamies viegli, tad Dievs mūs nes uz rokām.

 

Tā ir absolūtā svētība dzīvot viegli grūtās situācijās.

 

Ar ko es sāku tīri praktiski? Es nezināju, ko lai es daru ar sevi, tāpēc es sāku kopt māju. Un māju es kopu burtiskā nozīmē, jo es pārvācos no savām iepriekšējām mājām uz jaunām, kurās iepriekš bija dzīvojuši citi cilvēki. Tā bija viņu vasarnīca, tāpēc man vajadzēja centimetru pa centimetram sakopt, pieradināt to māju par savu, man viņu vajadzēja samīļot.

 

 Es ļoti šķiroju, kas man būs vajadzīgs turpmāk manā jaunajā laimīgajā dzīvē un kas man nebūs vajadzīgs. Es ārkārtīgi daudz mantu atdevu uz laukiem, jebkura lietiņa, kas man saistījās ar grūtumu, vai kuru nevēlējos savā jaunajā dzīvē, es to aizdevu prom. Es sāku pilnīgi no nulles.

 

Arī tagad, ja kādam šobrīd vajadzētu sākt laimes terapiju, es ieteiktu caurskatīt savas mantas, kas Tev ir vajadzīgas un kas nav, jo mums tie uzkrājumi veidojas gan lietu ziņā, gan attiecību ziņā, gan enerģētiskā ziņā. Mēs ļoti daudz nesam sev līdzi lietas, ko mums nevajag, kas mums traucē.

 

Es sāku ar kārtošanu- berzu māju, tīrīju, kopu, enerģētiski mīļoju, iesvētīju, vārdu sakot, soli pa solim visam gāju cauri, ko pēc tam grāmatā arī aprakstu. Tāpēc man arī bija tik ļoti viegli uzrakstīt šo grāmatu, jo es tikko, tikko to visu biju pati veikusi.

 

 

Es arī jūtu, ka man pašai nāk virsū kaut kādi niķi, dusmas, kaut ko nevaru paspēt, kaut kā viss stress kāpinās.. es esmu novērojusi, ka arī pati tīri instinktīvi sāku kārtot mantas, galdu, drēbju skapi (to gan retāk, smejos). Man vajag kārtību ārpusē, lai es varu kaut ko sakārtot sevī, lai manī būtu skaidrāka enerģētika.

Tā ir, un tagad, kad es pētu enerģētiku tādā dziļākā nozīmē, es ļoti labi to saprotu, jo mūsu pašu enerģētika ir tā pati, kas ir mūsu mājas enerģētika, tā ir mūsu pašu paplašinātā enerģētika. Un ja mēs viņu kārtojam, kārtojam un kārtojam, mājas enerģētika ievibrē arī mūsos līdz sirds dziļumiem. Un tad, kad jau mēs paši sirdī sajūtam, ka mēs esam kārtībā, varam sniegt pasaulei to laimi, to mīlestību un gaismu, kas mūsos ir.

 

 

Gribās braukt mājās istabu sakārtot tagad.. (smejos)

Ar kādām grūtībām saskāries Tu, un ko var sagaidīt citi uzsākot laimes terapiju?

Tas ir tas, ko Tu pieminēji par tiem atkritieniem [pirms intervijas saruna]. Es pati to tik ļoti neizjutu, jo es to visu esmu radījusi, un es tam visam ļoti svēti ticu un eju tajā visā iekšā ar milzīgu pārliecību. Tas, ko es sajutu tad, kad jau citiem nodevu šo mācību, ka cilvēks, piemēram, izlasa un, tad nākošos 4-5 mēnešus, viņš jūtas nu TĀ, ka nu tagad ir 9 vilnis.

 

Bet ja mēs skatāmies uz jūru, tad pēc devītā viļņa jūra atkāpjas. Pilnīgi dabiski zeme pulsē, visums pulsē, ir paisumi un bēgumi, tas ir pilnīgi dabiski, ka tagad atkāpjas. Un cilvēks domā, ka viss! Tā nebija taisnība, es esmu atkal vīlusies, es esmu kārtējo reizi noticējusi, ka kaut kas būs, bet īstenībā nebūs.. šajā mirklī ir jāpasaka sev, ka būs! Būs un ir, jo mums ir vajadzīgi gan tie paisumi, gan tie bēgumi, un tas, manuprāt, ir visgrūtāk- saprast, ka tad, kad ir tas bēgums, vai tad, kad neiet, tad īstenībā tas ir kā trenežierim- uzgriezts grūtāks režīms un tagad mēs ar lielāku pretestību tam ejam cauri.

 

Iedziļinoties vairāk sievišķības un vīrišķības jautājumos, es aizvien vairāk saprotu, ka sievietēm šādos brīžos vajag nevis vēl vairāk kāpināt to grūtumu, bet pagaidīt, kamēr tas grūtums pāriet pāri. Tad Tu nepiekūsti, tad Tu pieņem no Dieva, ka, jā, var būt arī grūti, bet šī ir mana brīnišķīgā dzīve, kuru es dzīvoju ar milzīgu mīļumu.

 

 

Tas ne vienmēr mūsdienās šķiet tik viegli un pašsaprotami, jo sievietes ir radušas cīnīties..

Jā, cīnīties. Un, ja sieviete vairāk cīnās pretī saviem dzīves notikumiem, jo viņa vairāk vairo vīrišķo enerģiju sevī. Sieviete paliek cietāka. Pēc enerģijas vīrieši ir cietāki, bet sievietes ir mīkstākas, tāpēc, ja mēs vēlamies būt tādas mīkstiņas un sievišķīgas, mums ir taisni otrādi, pirmkārt, jāpagaida, ka varbūt kāds vīrietis atnāks un nokārtos šo situāciju, vai otrkārt, mierīgi jāpagaida, varbūt viss pats atrisināsies no sevis, lai mēs kā sievietes varētu mierīgi paņemt pretī to, kas notiek un iegriezt situāciju mums vajadzīgā virzienā.

 

 

Man arī reizēm pieklibo sievišķība kā tāda, jo es esmu tēva meita, un tēvam ir 4 meitas, bet ne viena dēla. Tad nu vismaz audzināšana notiek kā dēlēniem. Un tāpēc agrāk vienmēr man likās, ka es taču varu un visu varu pati, un nav tāda vārda nevaru! Un vispār.. ja vajadzēs, mašīnai riteni arī nomainīšu.. bet es jūtu, ka var jau arī pastāvēt un pabalsot, un gan jau, ka kāds stiprs un varošs vīrietis piebrauks un nomainīs to riteni. Nekas jau man pašai nav jādara!

Tā arī ir, un kā es smejos, es vispār baidītos braukt ar tādu mašīnu, kurai pati būtu mainījusi riepu (smejas).

 

 

Jā, par to es neaizdomājos! (smejos)

Kā tad saglabāt šo laimi sevī, kā neļaut apkārtējiem notikumiem izsist sevi no sliedēm?

Tur var divējādi.

 

Piemēram, ka uz to mierīgi noskatīties nevar, un tāda arī es esmu bijusi savu dzīves lielāko daļu, tad es momentā kaut ko arī daru. Es eju kontrasta dušās, es eju jūrā, ledusaukstā ūdenī peldēties, jo es gribu to grūtumu ātrāk izdabūt ārā.

 

Tātad, kas mums enerģētiski ir noticis. Mēs esam paņēmuši pretī kaut ko grūtu, saķellējuši to visu, un tagad mums ir jāizspiež tas no sevis ārā, un jāpiepilda tas ar gaismu un mīlestību.

 

Izspiest grūtumu mēs varam vai nu guļot, jo tad mūsu dvēsele aiziet bišķīt atpūsties pa sapņiem un caur debesīm kaut ko tur sakārto. Otra lieta, mēs varam atbrīvoties caur fiziskām aktivitātēm, vai arī dodot savam ķermenim milzīgu šoku- kontrasta dušas, milzīga slodze, karsta pirts, vai ledains aukstums. Jo tajā brīdi, kad mums ir tas ārējais stress, iekšā mūsos atveras tāds kā papildus izdzīvošanas spēks, kas spiež uz āru visu to grūtumu, slimības, baciļus, vīrusus, visu, visu izspiež ārā, kas mums tur ir sakrājies. Tā ir mana kādreizējā rīcība, ko es noteikti būtu darījusi agrāk.

 

Tagad nu jau pa šiem 3,5 gadiem, kopš grāmata ir iznākusi, un kopš arī enerģētikas ir mainījušās, tas jaunais laikmets tik ļoti nāk virsū ar savu sievišķo un mīlestības enerģiju, tagad es daru savādāk. Es īstenībā.. nedaru neko. Es pieņemu to grūtumu, es vienkārši stāvu iekšā tajā grūtumā un baudu to, ka man ir grūti.

 

Tas ir tāpat kā stāvēt lietū, krusā vai negaisā, un izbaudīt, ka vējš Tevi pluina, un ka Tu jūti, ka nu pagaidi, es vairs nevaru.. bet Tu vēl dabū kaifu no kaut kā tik jaudīga, ko Tu izlaid caur sevi.

 

 

Jā, vienkārši ļaujoties tam, kas ar mums notiek tiešām paliek viegli..

Jā! Tas, protams, ir atkarīgs gan no rakstura, jo ir šie temperamentīgie, ātrie cilvēki, kas nevar nedarīt, gan arī no tā vīrišķā un sievišķā, jo tā aktīvā darbība tad būtu tas vīrišķais, un tā sievišķā būtu tā pasīvā gaidīšana. Un atkarībā no tā, ko mums vajag savā dzīvē aktivizēt, tā attiecīgi vajadzētu rīkoties.

 

Piemēram, ja cilvēks ir tāds no dabas kā slinks, tad viņam pasīvi vēl šobrīd gaidīt nevajadzētu, viņam vajadzētu vēl papildus tieši ko aktīvu darīties. Bet, ja cilvēks ir ļoti aktīvs, tad viņam tiešām vajadzētu reizēm iemācīties gaidīt, apstāties un izbaudīt.

 

 

 

Lasītāju jautājumi:

 

  • Es esmu ļoti emocionāla un visas attiecības ar tuviem un svarīgiem cilvēkiem pilnībā pārņem manu ikdienu, ja tās nav sakārtotas un harmoniskas. Šie konflikti tik ļoti dziļi mani ietekmē, ka nevaru domāt par ko citu, kā tikai un vienīgi par šo strīdu vai nesaskaņām, kas radušās. Nevaru ne nodoties darbam, ne citām svarīgām darīšanām. Kā lai nodalu šīs attiecības un jūtu pasauli un neielaižu tās tik dziļi sevī, ka viss pārējais, pat pati sev vairs nešķietu tik nozīmīga par sasāpējušo problēmu?

Tur ir vairākas lietas. Pirmā ir tā, ka cilvēks ir ļoti emocionāls un tā ir ļoti laba lieta. Tas nozīmē, ka mēs esam jūtīgi pret cilvēkiem, pret informāciju, jūtīgi pret debesīm, un tas šajos laikos ir ārkārtīgi labi. Bet tas, ko vajadzētu iemācīties, ir dzīvot ar apziņas centru sevī. Un par to es rakstu savā otrajā grāmatā „Ieelpo laimi un mīlestību 2”.

 

Dzīvošana ar centru sevī nozīmē, ka, kaut arī es tikko sastrīdējos ar draugu, es šinī mirklī atgādinu sev, ka es pieņemu lēmumu būt laimīgai. Es nevaru sākt pārmainīt draugu, esot ar savu apziņu draugā, es nevaru sākt no turienes kaut ko mainīt, atrazdamās ārpusē. Man ir jāpārnes apziņas centrs sevī, un tad, pludinot bezgalīgu mīlestību sevī un, tajā skaitā draugā, es izmainīšu to vibrāciju, kas noregulēs to kašķi, kas ir bijis. Un tā ir viena feina atklāsme, saprast un sajust, ko nozīmē dzīvot ar apziņas centru sevī.

 

Tas ir, kad domā pirmajā personā. Nevis kapēc viņš pret mani tā izturas, bet kā es radu to, ka viņš tā izturas. Jeb- ko man dzīve grib pateikt ar to, ka viņš tā izturas, kas man ir jāsaprot? Kad domā nevis no kāda cita pozīcijām, bet no savām. Kad reāli uzņemies atbildību par savu pašsajūtu, savu garastāvokli un visu, kas savā dzīvē notiek.

 

Jo ļoti bieži ir tā.. man pēdējais, ļoti tāds grūts piemērs bija, ka tad, kad notika Zolitūdes traģēdija, es tik ļoti tam visam pieslēdzos un to grūtumu tik ļoti milzīgu paņēmu uz sevis, tieši to līdzpārdzīvojumu un sāpes, ka man tas apziņas centrs jau bija tajā grūtumā, es jau vārījos visā tajā iekšā. Man likās, ka es kaut ko tur varbūt palīdzu, bet īstenībā.. viscaur tas ir jāaiztaisa ciet, tad jāpārnes apziņas centrs sevī un lēnām jāatgriežas pie tā, ka mēs kā dvēseles esam izvēlējušās iziet cauri visām pieredzēm, kādas ir, tajā skaitā ja ir karš, tad ir karš, ja ir nobrukums, tad ir nobrukums, un viss kas notiek- notiek.

 

Un Tu atnāc sevī, savā centrā un sāc radīt gaismu un mīlestību, un Tu kļūsti stiprāks. Un tad, kad tā mīlestība, iztēlojoties, ir jau ārpus ķermeņa, tik tālu, ka Tu visapkārt mirdzi, tad Tu vari atcerēties par to grūtumu, kuru Tu gribēji iepriekš izstrādāt, manā gadījumā šī bija Zolitūdes traģēdija, un pa bišķītiņam ņemt to grūtumu pie sevis un izgaismot.

 

Ja Tu kā mazs avotiņš, paņem milzīgu kravu ar dubļiem, avotiņš nogrimst, pazūd, ar laiku jau izurbjas atpakaļ, bet nevar sākotnēji to grūtumu paņemt par daudz.

 

Tā kā šai meitenei vienkārši vajadzētu ne tik dziļi iet iekšā tajos konfliktos, vajadzētu tā- konflikts bijis, okei, tad pārnākt atpakaļ savā apziņas centrā, sākt audzēt to gaismu, mīļumu un mīlestību. Vienalga, kaut vai pa jaunam berzt to māju, kārtot lietas vai iet kontrasta dušās, vai nogaidīt.. bet ar tādu uzmanību sevī. Un tad, kad Tu sajūti „eu, nu, tā taču ir mana laimīgā dzīve, ko es te cepos uz to mammu, jāiet sabučot!” Un Tevī jau rodas tas spēks! Bet kamēr Tu visu laiku ņemies un mal to situāciju uz riņķi, un uz riņķi, tā situācija aug, un Tu pats paliec maziņš..

 

 

.. Tu baro to situāciju ar savu enerģiju!

Tieši tā! Un tad tā situācija ir izaugusi tik liela, kā tāds monstrs Tavā dzīvē ar kuru Tu vairs netiec galā!

 

Un jo tu vairāk vāries un vāries par kaut kādu problēmu, šī problēma ir saņēmusi tik daudz enerģijas no Tevis, ka tā tagad ir burtiski pārņēmusi Tavu dzīvi!

 

  • Es zinu, ka Tu meditē, gribētos uzzināt, kādu meditāciju piekop un vai dari to katru dienu? Vai tas palīdz un kas ir Tavs skolotājs?

Skolotājs šobrīd.. es nezinu vai skolotāji, bet es esmu ļoti tuva ar tiem cilvēkiem, kurus es uzaicinu strādāt pavasara studijā. Krietnu laiku mēs meditējām kopā ar Kristīni Mucinieci, tagad es meditēju kopā ar Vari Vētru, viņiem ir dažādas tehnikas kā viņi to dara. Pats pirmsākums meditācijā meklējums Reiki apgūšanā, esmu iniciēta 3 līmeņos Reiki dziedināšanā, un Reiki skolotāja man bija tas cilvēks, kas man vispār iemācīja meditēt.

 

Man kā vizuālam tipam vispār ir ļoti ļoti viegli meditēt, piemēram, ja pasaka tikai nedomā par rozā ziloni, tad mums momentā prātā ir tas, ko mēs nosaucam. Man ir ļoti, ļoti viegli uzreiz to iedomāties.

 

Nu jau esmu meditējusi laikam pilnu laimes terapijas kursu, turpat 10 gadus, varbūt pat vēl iepriekš. Un tagad es gribētu teikt, ka meditatīvā stāvoklī es dzīvoju visu laiku.

 

Vienīgais tās tehnikas.. piemēram, pie Vara Vētras vai pie Kristīnes meditācijas notiek ar kādu uzdevumu, un tad sanāk dziļāk tajā visā ieiet.

 

Bet ko nozīmē meditācija? Meditācija nozīmē apzināšanās šeit un tagad, un dzīve ar centru sevī, un šādi es dzīvoju katru dienu.

 

 

  • Kā vislabāk pasargāt mazu bērniņu no negatīvām enerģijām un ietekmēm?

Pati esot mīlestības piepildīta, mierīga un harmoniska. Ja esi viņa mamma, tad atceries, ka mazais bērniņš vēl ļoti ilgi dzīvo mammas energolauka iespaidā. Tātad -ļoti jārūpējas par sevi. Un tad bērniņš būs laimīgs. 

 

Laimīgai mammai ir laimīgi bērni. 

 

 

  • Kas būtu īpaši jāievēro, ja kopā ar vīru, vēlamies veidot kopīgu ģimenes uzņēmumu? Kāda tipa uzdevumi labāk būtu jāveic sievietei un kāda tipa pienākumi- vīrietim?

Sieviete veido sapņus, vīzijas un gara acīm redz, kā tas viss izskatīsies, un kopā ar vīru veido šo idejisko pamatu, tad vīrs to ieliek loģiskā, juridiskā un praktiskā formātā. Sieva turpmāk palīdz, atbalsta, iedvesmo, motivē, bet pārsvarā visu dara, lemj un nes atbildību vīrs.

 

 

  • Ko varētu nozīmēt tas, ka sāp ceļi? Vai varbūt nepievērst nekādu dziļāku nozīmi, un uzskatīt kā pārslodzi sportojot?

Simboliski tas nozīmē, ka ne tos "ceļus izvēlies", kur ej. Jeb tieši jāpievērš uzmanību šī perioda dzīves ceļam un izvēlēm.

Siņeļņikovs saka, ka locītavu sāpes nozīmē negatīvismu.

 

 

  • kāpēc sievietei vajadzētu nēsāt garus, kuplus svārkus? Esmu dzirdējusi, ka tas saistīts ar enerģētiku, bet kā tieši? Es ļoti mīlu garus svārkus, un arī tos esmu vienmēr nēsājusi. Vai vari lūdzu paskaidrot sīkāk par šo?

Sieviete pārstāv matērijas enerģiju, un tādēļ mums svarīgi ir aktivizēt apakšējās čakras un saņemt zemes spēku. Ar gariem kubliem svārkiem veidojot mandalu vai jebkuru apļveida kustību, mēs iegriežam šo zemes enerģiju un caur pirmajām čakrām to uzņemam savā energolaukā.

 

Tas tiešām ir ļoti svarīgi.

 

 

  • Un tad vēl jautājums no manis, Tā kā es Anglijā dejoju 5 ritmu dejas, un dejošanu es redzu kā sava veida terapiju un tā noteikti tāda arī ir- gan apziņas attīstība, gan fiziskā un analītiskā attīstība, atkarībā kādu dejošanas veidu mēs izvēlamies,- man ļoti ieinteresēja Mandalu dejas, ko piedāvā Pavasara studija. Vai Tu vari pastāstīt, kas tas ir?

Mandalu dejas ir sievišķības meditācija kustībās. Mandalu deju laikā visa uzmanība tiek vērsta sakrālajā centrā, fizioloģiski tas būtu dzemdē, un visa darbošanās ar gurniem, ar kustībām, ar ķermeni ir veltīta tam, lai iekustinātu sievišķo enerģiju, gan mūsos pašos, gan pasaulē.

 

Šādi kopā sanākot daudzām sievietēm, šī vibrācija, kas rodas deju laikā, samilzt tik liela, tas enerģijas un vibrāciju vilnis ir tik liels, ka ir tāda sajūta, ka tas sniedzas pāri pār Latviju, pār Eiropu un iespējams, ka pat vēl tālāk.

 

Bet tas zemteksts visam ir, lai mēs atslābinātos, lai mēs būtu sievišķīgi mīkstas. Starp citu, mandalu dejas dejo bez veļas un ar basām kājām! Lai tiktu atbrīvots un izkustināts viss sievišķais ķermenis.

 

 

Kāds ir Tavs novēlējums TopiVesels.lv lasītājiem?

Mans novēlējums ir, lai cilvēks izdara to pirmo soli, to lēmumu, to pagrieziena mirkli pretī laimei un mīlestībai, un tad, kad šis solījums ir dots, tad lai neko vairs nemaina, bet laiku pa laikam atgādina sev, ka es taču solīju sev- būt laimīgam.

 

Un tad, kad Tu esi sev solījis, tad arī tā dzīve kaut kā sakārtojās un pakārtojās, ka tā arī var dzīvot. Un ja es tā varu 10 gadus, tas nozīmē, ka Tu vai jebkurš cits var ļoti ļoti daudz un ilgus gadus būt laimīgs.

 

Vienkārši izdarīt ar savu un brīvu gribu šo izvēli, jo šis ir brīvas gribas Visums un viss notiek tikai un vienīgi tā, kā mēs paši gribam, viss atkarīgs no mūsu izvēles. Izvēlies ieelpot laimi un mīlestību!

 

 

Autors: Ance Anna Šternberga

Pārmaiņas dzīvesveidā prasa milzu pūles, enerģiju un piespiešanos, taču vairāk par visu es zinu, ka tas ir tā vērts.

2 komentāri:

  • Paldies, meitenes, Jūs esat burvīgas!!!

  • Paldies par jauko interviju! Paldies JUms meietenes,ka darat šo darbu. Jūs ļoti iedvesmojat! Paldies!


Pievienot komentāru


Lūdzu autorizējieties, lai varētu pievienot komentāru:

DR FB