Daces iedvesmas vēstule!


Dace ir viens no tiem gaismas cilvēciņiem, kas ar mani sazinājās caur TopiVesels.lv un pastāstīja savu stāstu. Es raudāju, kad pirmo reizi iepazinos ar Daces pieredzi, es raudāju laimes asaras, jo šis bija kārtējais pierādījums tam, ka viss ir iespējams, ja pietiekoši stipri to vēlamies, pieliekam pūles un noticam sev. Ar Daces pieredzes vēstuli, es sapratu, ka vēlos radīt mājaslapā "Iedvesmas stūrīti", jo tieši pieredze no citiem ir tā, kas var kliedēt neticību, šaubas par izdošanos, un audzēt ticību saviem spēkiem. Šis bija vēl viens apstiprinājums man, ka es esmu izvēlējusies pareizo ceļu. Šis stāsts kliedē šaubas.

 

Sveiki TopiVesels lasītāji un lasītājas!

 

Vispirms jau vēlos paust savu pateicību Ancei par šīs mājas lapas izveidi un to neatlaidīgo darbu, iedvesmu, un ikdienas pozitīvismu, kas visiem mums liek savu dzīvesveidu padarīt veselīgu, iespējams pat savas ēdienkartes kardinālu izmaiņu. No savas puses mana vislielākā pateicība Ancei ir par atklāto stāstu par saslimšanu ar reimatoīdo artrītu (RA) un to kā to iespējams uzveikt un kļūt veselam/ai!

 

Arī es pati jau kādu gadu vēlējos darīt zināmu savu „stāstu” par sevi un to kā RA ir iespējams uzveikt un uz dzīvi raudzīties pavisam savādāk, veselāk un pozitīvāk! Jo VISS ir iespējams!!!

 

Pirmās pazīmes, ka kautkas nav kārtībā, sajutu pirms apmēram 6 gadiem, kad kreisās rokas rādītājpirksts bija sapampis. No sākuma, kā vienmēr, tam nepievērsu nekādu vērību. Kad pēc laika sajutu, ka īsti labi nav, nodevu analīzes, un.. nāca SPRIEDUMS – reimatoīdais artrīts (RA) jau nopietnā stadijā (Anti CCP jau bija >200) un uzreiz man nozīmēja bāzes medikamentu lietošanu. BET tā kā es esmu pret medikamentu lietošanu, jo vienmēr esmu uzskatījusi, ka vispirms ir jāizmēģina viss iespējamais un tikai pēc tam jāķeras pie stipriem medikamentiem, nolēmu to uzveikt pašas spēkiem.

 

Ārstei darīju zināmu, ka vēlos sev veselu bērniņu un bāzes preparātus neuzsākšu lietot pagaidām, jo tie, kuri slimo ar RA ļoti labi zina kādas ir iespējamās blaknes visiem šiem medikamentiem. Šeit nekādā gadījumā neveicu propagandu pret medikamentu lietošanu, jo man nav nekādu tiesību to darīt. Ir pacienti, kuriem tie lieliski palīdz un viņi ir apmierināti ar RA apturēšanu. Tā ir katra izvēle, un noteikti ārstēšana jāveic ārsta uzraudzībā!

 

Mani analīžu rezultāti strauji pasliktinājās - >500, un, protams, līdz ar tiem pašsajūta – rīta stīvums, kas sākotnēji bija stunda, pēc tam tās varēja būt 3-5 stundas. Dzēru visas iespējamās pretsāpju tabletes, un nesteroīdos līdzekļus, kurus man bija izrakstījis ārsts. Strauji sākās sīko locītavu deformācijas (vizuāli redzamas, un tādas par kurām zināju un vēl joprojam zinu tikai es pati).

 

Es ļoti labi zinu un atceros to sajūtu, kad pēkšņi saproti, ka esi iesprostota savā ķermenī, esi palikusi bezspēcīga un nekustīga!. Man, kura no bērnības ir bijusi dejotāja, un savu dzīvi izjuta caur kustību un deju, kas varēja sēdēt špagatā, un dejot stundām ilgi – tā bija katastrofa... Es zinu kā ir, kad nevari vairs atvērt pudelei vāciņu, attaisīt durvīm rokturi, no rīta lekcijās nevari parakstīt ar pildspalvu, bet visādi mēģini tikt līdzi saviem kursabiedriem, lai apkārtējie nemana, ka tev ir slikti. Es zinu, kā ir, kad Tavs mīļotais vīrietis no rīta Tevi ceļ ārā no gultas, ģerbj, Tavu rītu palīdz padarīt kaut cik panesamāku, iesēdina auto un Tevi piesprādzē. Es zinu, ko nozīmē atteikt dalību kādā pasākumā, jo sāpes ir nežēlīgas. Es zinu, kā ir kad bezspēks no sāpēm un iekaisuma ir tik liels, ka gribas tikai gulēt, gulēt, gulēt.. Bet es zinu, kā ir arī tad, kad no sāpēm jau vairs nevari gulēt, arī ar visām miega zālēm. Un es zinu, kā ir zaudēt samaņu, jo organismam vairs nav spēka cīnities ar vājprātīgām sāpem, nespēju un nogurumu. Zinu kā ir zaudējot samaņu krist uz stūra un brīnumainā kārtā izdīvot.

 

Kad divas reizes jau biju zaudējusi samaņu, sapratu, ka ir pienācis tas smaigais brīdis, kad jāsāk lietot bāzes preparāti. Atceros, kā ar asarām acīs gāju pie ārsta. Man tie tika izrakstīti, sāku lietot un ...es izturēju precīzi 6 nedēļas. Man uzreiz bija vājprātīga vemšana, nespēks, nogurums (varēju gulēt pa padsmit stundām dienā), apetītes zudums. Izrādījās, ka esmu no pacientiem, kam ir totāla nepanesība uz šo medikamnetu. Izrakstīja man nākamo medikamentu – no tā es savukārt ļoti pieņēmos svarā (par 2-3 izmēriem), lai gan apetītes vispār nebija. Atceros to sajūtu, kad saproti, ka vairs neder nekas no iepriekšējām drēbēm, bet ieēst praktiski nevari, un kāds var ļaunu negribot iesmiet par to, ka esi pieņēmusies svarā. Bija citas smagas blaknes – galvassāpes, izsitumi, nespēks, sirdsklauves, u.c.  Lai arī bija ļoti smagas blaknes, preparātu nedrīkstēju pārstāt lietot (bija jāiztur vēl aptuveni 2 mēneši), jo strauji pārtraucot to lietot, tiek nodarīti bojājumi aknām. To visu vēl es izturēju. Un tad es pieliku punktu.

 

 

Kad sēžot ārsta kabinetā un raudot lūdzu man palīdzēt kā savādāk (jo biju arī izmēginājusi bioloģiskā medikamenta injekciju, ko lieto itrovenozi 1x mēnesī, un kas maksāja ap 150.00 eur, bet uz ko arī man bija alerģija), ārsts atbildēja man, lai saņemos un turpinu dzert zāles. Tajā brīdī sapratu, ka nu man ceļš jāturpina vienai, jo man uz visiem medikamentiem ar ko ārstē RA, ir alerģija.

Bija ilgs periods, kad biju tik lielā izmisumā, ka nespēju aptvert – ko lai dara, kā lai tālak turpinu dzīvot, samierināties ar sāpēm, iestāstīt sev, ka būs labi?! Man ar katru dienu palika sliktāk, bija 2012. gada janvāris, kad galvu jau vairs nevarēju noturēt, kakla skriemeļi sāpēja. Man sāpēja viss – sīkās locītas, ceļi, pleci, kakla skriemeļi, āda, muskuļi....Tas bija vājprāts!

 

Es vienmēr esmu teikusi, ka manu dzīvi ieskauj brīnišķīgi cilvēki, kas manu dzīvi padara skaistāku, labāku, bagātāku. Mana māsīca atsūtīja linku uz autora rakstiem (Clint Paddison- RheumatoidArthritisProgram.com), kas sevi bija izārstējis no RA un Austrālijā ir atzīts par „RA vēstnieku”, kurš cīnās par ārstēšanu ar uztura palīdzību. Sāku lasīt materiālus par viņu un atklāju, ka viņš veltījis vairākus savas dzīves gadus, lai uzrakstītu grāmatu un palīdzētu citiem RA slimniekiem uzveikt un apturēt RA, atveseļoties un atgriezties dzīvē.

Tā kā man jau vairs nebija ko zaudēt, tradicionālos medikamentus nespēju lietot, grāmata bija viena no pēdējām iespējām kā sev palīdzēt, nevilcinoties to nopirku. Grāmatas pamatā ir savu ēšanas paradumu izmaiņa, sākt dzīvot savādāk kā iepriekš. Autors vairāku gadu garumā bija izpētījis, ka tas kādus produktus mēs ēdam un lietojam sava ikdienas uzturā, tas vistiešāk ietekmē mūsu pašsajūtu, un vēl jo vairāk veselību. Grāmatā ir norādīts saraksts ar produktiem, kurus nav vēlams lietot uzturā, norādot uz to kādus procesus tie rada organismā, un kāpēc notiek RA iekaisuma process. Katrs produkts, ko iesaka vairs nelietot uzturā, tiek aizstāts ar citu produktu, un ļoti detalizēti tiek paskaidrots kāpēc tas rada RA iekaisuma procesu. Grāmata ir lieliska ne vien tikai ar to, ka tiek mācīts, parādīts, izskaidrots kā ēst turpmāk ikdienā, bet tajā ir sniegti ieteikumi no psiholoģiskās puses – ir aprakstītas situācijas, kā cilvēks jutīsies neēdot konrkētu produktus, kā mainīsies viņa/-as ikdiena, un pats galvenais katrai „problēmsituācijai” pretī tiek sniegts uzmundrinājums/iedvesma. 

 

Vispirms bija jāveic 12 dienu attīrīšanās posms – jādzer daudz ūdens, noteiktu dārzeņu sulas, un uzturā jālieto tikai konkrēti produkti. Teikšu godīgi, nebija viegli, jo tas prasīja milzīgu gribasspēku, ticību, spēku. Pirmās 12 dienas es izturēja TIKAI un vienīgi pateicoties manam mīļotajam cilvēkam, kurš mani ne vien iedrošināja, atbalstīja, spieda sulas katru vakaru (man fiziski nebija spēka dēļ nelielā pārtikas daudzuma uzņemšanas, kā arī tāpēc, ka katru dienu mēroju ceļu uz darbu 100 km turp un atpakaļ), bet kopā ar mani ēda tikai man noteiktos produktus. Uzlabojumu manīju jau pēc dažām dienām – sāpes un stīvums pazuda pirmajās dienās. Pēc 2 nedēļām jau biju aizmirsuis, ko nozīmē ikrīta „nevarēšana”. Pēc pusotra mēneša nododot analīzes Anti CCP biju samazinājusi no > 500 uz >140!!! Fantastiski! Pēc 2 mēnešiem varēju jau apsēsties špagatā, bet pēc nepilniem 3 mēnešiem noskrēju Rīgas maratona 5 km distanci viegli!

 

Mainīt savu ikdienu, savus paradumus, savus iemīļotos pārtikas produktus pret citiem nav viegli. Es biju sev apsolījusi, ka savā dzimšanas dienā, 6 mēnešus pēc pārtikas produktu nomaiņas, manas analīzes būs uzlabojušās, un mana ģimene un draugi varēs būt lepni ar maniem sasniegumiem. Kad dzimšanas dienas pusnaktī saviem mīļajiem paziņoju ievērojamos uzlabojumus, mani mīļie raudāja un priecājās reizē! Es biju nogājusi 6 mēnešu savu dzīves posmu, kurā sev neatļāvu izdarīt nevienu atkāpi, jo es zināju, ka mana veselība un dzīvība tagad un turpmāk ir atkarīga TIKAI no manis pašas. Jāatzīst, dzimšanas dienā es pamēģināju visu kāroto, ko nebiju ēdusi visu šos mēnešus, jo man likās, ka iespējams esmu apmānījusi savu organismu, un varēšu ēst atkal tāpat kā iepriekš. Pēc 2 diennaktīm saņēmu „mācību” – „kritienu atpakaļ”, es biju sev nodarījusi tik ļoti sev pāri, ka no gultas vispār nevarēju izkāpt, es biju nolīmēta ar pretsāpju plāksteriem un dzēru visas iespējamās pretsāpju zāles, lai tikai varētu atkal staigāt. Mani atkal bija jāceļ un jāstutē. Lai cik smaigi bija, tā bija laba mācība – es zinu to dramatisko atšķirību - kā jutīšos lietojot uzturā to vai citu produktu.

Nenoliedzami, ja uzturā vairs nedrīkst lietot gadiem iemīļotus un ierastus produktus, sava ikdiena ir jāpakārto diezgan vareni – tas jau neattiecas tikai uz to kā mājās ēdam. Mēs ejam uz pasākumiem, restorāniem – un bieži vien saproti, ka ēdienkarte Tev iespējams nepiedāvā daudz variantu. Ir situācijas, kad ir jāsastopas ar apkārtējo „gudrajiem viedokļiem”, kas tevi grib pamācīt/norādīt un pārliecināt, ka nav iespējams ar ēšanas paradumu nomaiņu, sevi izārstēt. Es ļot labi zinu, kā jutīšos pēc dažām stundām (kādas būs tās sāpes, iekaisums, nespēks), ja apēdīšu to vai citu produktu, tāpēc tas nav to vērts, lai gauztos par to, ko drīkstu ēst un ko vairs nē. Iespējams, paies kāds laiks, un varēšu ēst kā iepriekš?! Iespējams!

 

Man apkārt ir brīnišķigi cilvēki pateicoties kuriem man bija daudz vieglāk mainīt savu ikdienu. Vislielāko paldies es saku Gintam, kurš bija kopā ar mani no pirmās dienas, kad saslimu – par brīžiem, kad bezspēkā jau sen vairs neticēju pati sev, Ginčuks man vienmēr teica: „Viss būs labi! Mēs to uzveiksmi!”. Tā ir neaprakstāma sajūta, zināt, ka līdzās ir vīrietis, kurš cīnās kopā ar Tevi un par Tevi. Paldies māsīcai, kura atsūtīja man linku uz grāmats autoru; manai brīnišķīgajai māsai, kura meklēja un vēl joprojām meklē visus iespējamos variantus un metodes visā pasaulē, lai palīdzētu man; vecākiem, kuri ir paši labākie, mīļākie, kuri ir vienmēr līdzās; ģimenei; maniem draugiem un lieliskajām draudzenēm; kolēģiem, kas ikvienā pasākumā rūpējas, lai uz galda būtu kas tāds ar ko mieloties drīkstu arī es un kuri mani ļoti atbalsta!

 

Es ļoti ilgi mēģināju sevi atrunāt no šī raksta publicēšanas atklāti, jo tikai daži zina, kam esmu izgājusi cauri, un negribu, lai mani sāk žēlot šo visu uzzinot. Ar savu stāstu vēlos arī Tev pateikt, ka lai cik smagi vai neiespējami liktos situācija slimojot ar RA, zinu vienu – VISS ir iespējams, visu ir iespējams uzveikt!!! Es sev palīdzēju ar apkārtējo palīdzību un atbalstu, un savu neatlaidību! Tāpēc novēlu Tev riskēt un pamainīt savu uzturu, un iespējams arī Tu sajutīsies pavisam savādāk, labāk, laimīgāk – kā jebkad!

 

                        Esam laimīgi-smaidīgi-veseli!!!

Dace

 

 

 

 

Autors: Ance Anna Šternberga

Pārmaiņas dzīvesveidā prasa milzu pūles, enerģiju un piespiešanos, taču vairāk par visu es zinu, ka tas ir tā vērts.

3 komentāri:

  • Man prieks par Tavu drosmi Dacīt. Par drosmi dalīties un esmu lepna, ka varu saukt Tevi par savu draudzeni. Prieka asaras par tik daudz labajiem cilvēkiem, kuri Tevi ikdienā ieskauj, bet ar labiem cilvēkiem jau nemaz citādāk nevar būt :)

  • Dace, tieši šādi stāsti arī ir jāstāsta!!! Paldies tev par to! Jo tieišī šādi stāsti arī vislabāk iedvesmo un iedrošina citus ticēt un rīkoties! Lai tev viss izdodas!

  • Tik pazīstams stāsts!Es priecājos par tevi Dacīt,ka atradi veidu,kā dzīvot bez sāpēm un ,ka vari priecāties par dzīvi.
    Arī es esmu atradusi veidu,kā dzīvot bez sāpēm,un ticiet vai nē ,tas ir pareizs un veselīgs uzturs. :)


Pievienot komentāru


Lūdzu autorizējieties, lai varētu pievienot komentāru:

DR FB