Dr. David Perlmutter "Grain Brain". Pārsteidzošā patiesība par kviešiem, ogļhidrātiem un cukuru- Tavu smadzeņu "klusajiem slepkavām"


D. Perlmuters ir ārkārtīgi pieredzējis neirologs, ar dziļu un plašu izpratni par mūsu tik ārkārtīgi jūtīgo ķermeņa sistēmu- nervu sistēmu, tajā skaitā- smadzenēm. Ārsts ir ieguvis "Rietumu zinātņu" grādu neiroloģijā, kā arī aktīvi darbojas pētniecībā, taču viņa netradicionālais "ārpus kastes" domāšanas veids ir veicinājis lielas epidēmijas izplatīšanos- atveseļošanos no it kā nedziedināmām neiroloģiskām pataloģijām, pateicoties.. uzturam!

Pilnīgi absolūti pielūdzu šo grāmatu un Dr. Deivida Perlmutera zināšanu pūru. Jau kādu laiku (kādas pasniedzējas pamudināta) sāku aktīvi sekot līdzi Dr. Deivida Perlmutera facebook lapai, kura aizvien nebeidz pārsteigt ar jauniem satriecošiem pētījumiem, atklājumiem, kā arī vienkāršiem atgādinājumiem, par to, kā rūpēties par savu nervu un  kognitīvo funkciju veselību.

 

Galvenais uzsvars būtībā ir tas, ko "man vienmēr mācīja skolā"- pārstāj pārmērīgi ēst cukuru un Tu vairs neslimosi un Tavas smadzenes arī sirmā vecumā strādās nevainojami. It kā tik vienkārši, taču šajā gadījumā mums ir jāpaskatās mazliet dziļāk- cukurs nav tikai konfektes vai piena šokolāde, tie ir visi mūsu mīļie miltu izstrādājumi, maize, brokastu putras un citi graudaugu produkti.

 

Vairs nav noslēpums, ka glutēns tiešā veidā ietekmē mūsu veselību, tāpat arī potenciāli citi graudaugi atsevišķos gadījumos var radīt līdzīgas problēmas (bet par to uzrakstīšu, kad beidzot atradīšu laiku izvērsties šajā tematā!), taču tad, kad to lasi no cilvēka, kas ir neirologs ar milzīgu pieredzi un zinātnieka garu, kas piedāvā neskaitāmus veiksmes stāstus no saviem pacientiem.. glutēna un graudaugu faktam kļūst daudz lielāks svars.

 

Grāmatā tiek apskatīta smadzeņu funkciju pazemināšanās pārmērīgu ogļhidrātu uzņemšanas rezultātā, un reālie bioķīmiskie procesi ir aprakstīti, manuprāt, ļoti viegli uztveramā formā. Tāpat grāmata ir pilna ar pētījumiem un zinātniskiem pamatojumiem, jo tāds pēc dabas ir arī pats autors- pētnieks un zinātnieks. "GrainBrain" ne tikai piedāvā plašu informācijas apjomu, bet arī nodrošina tevi ar receptēm un plānu, kas atbilst Dr. Deivida Perlmutera veselīga dzīvesveida programmai, lai tavas smadzenes būtu veselas arī vecumdienās!

 

Atmiņas pasliktināšanās (jā, arī "bāc, es tikko aizmirsu, ko gribēju teikt"), depresija, epilepsija, garastāvokļa svārstības, uzmanības deficīts ir tikai daļa no simptomiem, kas ir cieši saistīta ar tavu ikdienišķo tostermaizi un iekaisumu smadzenēs.

 

Interesantas atziņas no grāmatas:

 

"Bet glutēna saturoši produkti? Tava pilngraudu maize un ātri vārāmās putras? Ievērības cienīga ir ideja, ka glutēns spēj izmainīt ķermeņa bioķīmiju līdz pat smadzeņu baudas un atkarības centram. Tas patiesībā ir biedējoši. Tas nozīmē, ka mums kārtīgi jāpārdomā ko ēdam, jo zinātne pierāda šo produktu spēju izmainīt to, kā mēs uzvedamies, jūtamies un domājam."

 

"Smadzenēm nav sāpju receptori, tāpēc mēs nejūtam iekaisumu smadzenēs. Tas nenozīmē, ka tā tur nav."

 

"Zemāks kaloriju patēriņš ir saistīts ar samazinātu Alcheimera un Pārkinsona slimības gadījumiem."

 

"Tagad es gribu jums iepotēt smadzenēs faktu, ka holesterīns IR labs. Holesterīns ir vitāli svarīgs komponents veselai nervu sistēmai, hormoniem un jebkurai šūnai ķermenī. Tikai tad, kad holesterīns oksidējas, tas kļūst bīstams, un cukurs ir tas, kas nodrošina oksidācijas procesu. "

 

"Mātēm, kurām ir glutēna nepanesība, dzimst bērni ar 50% lielāku risku saslimt ar šizofrēniju vēlāk dzīvē."

 

 

Topi Vesels iesaka

 

 

Topi Vesels iesaka Dr.Devida Perlmutera grāmatu “Grain Brain”, jo šī patiešām ir grāmata, kas ir jāizlasa ikvienam, jebkuram un visiem un jo ātrāk jo labāk. Vecuma demence nav normāls novecošanas process, tas ir process, kas sākās jau jaunībā, pie ik rīta smalkmaizītes un kafijas ar 3 tējkarotēm cukura. Šis ir viens no galvenajiem pieturas punktiem, ko autors cenšas iestāstīt lasītajam (un, manuprāt, viņam labi izdodas!), ka Alcheimers, Pārkinsons, šizofrēnija un citas novirzes no veselības stāvokļa nenotiek atnākot vecumdienām. Sēklu šīm saslimšanām mēs sējam jau agrā vecumā, diemžēl mēs esam raduši "gaidīt līdz kaut kas ir nobrucis, un tad censties to salabot", bet visbiežāk tad jau ir par vēlu.

 

Šī pilnīgi noteikti tagad ir mana rokasgrāmata, kurā esmu pasvītrojusi teju katru otro rindkopu. Grāmata ļoti viegli lasās, un ir tik patīkami just autora nelielā sarkasma toni un jociņus, reizēm tie tiešām sasmīdina.

 

Autors: Ance Anna Šternberga

Pārmaiņas dzīvesveidā prasa milzu pūles, enerģiju un piespiešanos, taču vairāk par visu es zinu, ka tas ir tā vērts.

3 komentāri:

  • Mazliet tendencioza tā grāmata ir, taču nevaru nepiekrist autoram, tā tas viss ir. Viens, ko autors ir atstājis starp rindiņām ir tas, ka graudi un to produkti rada nopietnu atkarību. Līdz ar to tā vienkārši atmest uzturā lietot maizi var nebūt viegli, un kādam pat nāvējoši.
    Insulīna rezistence vislabāk raksturo to cik liela ir atkarība no maizes. Insulīns ir kā strādnieks, kas nes šūnā iekšā glikozes maisus, lai tās varētu ražot enerģiju. Kad šo strādnieku sarodas par daudz, - brīžos kad asinīs ir daudz glikozes, šūnas reaģē slēdzot ciet durvis (insulīna receptorus), pa kurām insulīns mēģina dabūt šūnā glikozi.
    Dažas durvis tomēr paliek vaļā, taču nu ir nepieciešams vairāk strādnieku, lai tie vaļā esošās durvis atrastu, tāpat katram līdzi vajag savu glikozes maisu.
    Un te rodas stāvoklis, kad neatkarīgi no apēstajiem kaloriju tūkstošiem enerģija šūnās rodas salīdzinoši maz, jo izejviela kopā ar tās piegādātāju meklē apslēpto ieeju rūpnīcā (šūnā). Ja tagad cilvēks atmet uzturā maizi, tad aknas saražo mazāk piegādātāju (insulīna), taču mazāks skaits piegādātāju var vispār durvis (receptorus) nesasniegt. Smadzenes uz to reaģē iedarbinot virsnieru dziedzerus un pārpludinot asinis ar stresa hormonu kortizolu. Kortizols veikli no visa, kas ir pa rokai saražo glikozi, lai tā būtu tādā pašā līmenī, kā ēdot maizi, jeb lai visiem piegādātājiem (insulīnam) būtu pa maisiņam ar ko staigāt apkār. Ok, enerģijas krīze ar šo būtu novērsta, taču stresa līmenis organismā var robežoties ar baiļu lēkmēm, totālu bezmiegu. Neatsākot ēst maizi var iestāties organisma nāve no bezmiega, muskuļu audu zuduma (tos kortizols pārdzen glikozes formā) un vispārējas organisma acidozes pārmērīgu katabolisko procesu dēļ, kurus rada tas pats kortizols (stresa hormons), lai saglābtu enerģētisko krīzi, kad šūnām pietrūkst glikozes.
    Līdz nāvei parasti nenonāk - indivīds vienkārši aiziet līdz maizes plauktiņam vai kūciņai ledusskapī un viss ir čikiniekā vēl ilgi pirms iestājušās šausmu un krampju lēkmes. :) Var, protams, samazināt ogļhidrātu daudzumu pakāpeniski un veikt citus pasākums insulīna sensivitātes palielināšanai. Bet tam atkal ir nepieciešama īpaša motivācija.

  • Kad pirmo reizi "metu nost" cukuru un maizi, domāju ka nonākšu Tvaika ielā:) bet pēc divu mēnešu mokām un vairāku reižu krišanas atpakaļ bedrē, es izlīdu no bedres un pēdējo trešo mēnesi izturēju un ēdu tikai dažus produktus un beidzot sajutu lidojumu, likās ka spārni izauguši, garšas kļuva intensīvākas it visam, redze uzlabojās un skaidrāka kļuva apziņa.. Un tad es iekritu atkal, bet, protams, seklākā bedrē un tagat, kad pagājuši trīs gadi kopš šī notikuma, es atkal esmu nolēmusi mēģināt vēlreiz un tagat ir daudz vieglāk un es svēti ticu, ka vienā dienā es konstatēšu, ka cukurs un maize man ir vienaldzīgi, gluži kā jau atmestās cigaretes, alkahols un kafija:).. Turamies!!

  • Malacis, Tevī ir liels gribasspēks, vajag tik to prātu apklusināt! :) Lai izdodas!


Pievienot komentāru


Lūdzu autorizējieties, lai varētu pievienot komentāru:

DR FB